| May. 14th, 2014 @ 08:40 am (no subject) |
|---|
Šonakt sapņi bija labākajās missalises tradīcijās.
Darbība norisinājās lielā ēkā, kura vienlaicīgi bija gan sanatorija, gan arī Nacionālā bibliotēka, lai arī izskata ziņā tā drīzāk līdzinājās Zinātņu akadēmijai, tika ne ar smailu jumtu. Ēkai ieejas bija no visām četrām debess pusēm, tai bija ļoti daudz kāpņu telpu, pa kurām varēja uzkāpt uz nākošo stāvu. Es tur sazin kādā sakarā biju ieradusies pie savas mammas, kura jau atradās ekskluzīvā sanatorijas numuriņā, lai kopā ar viņu kādu laiku paliktu veselības uzlabošanas kūrē. Es biju ieradusies kopā ar kādu grupu ar meitenēm, kuras arī meklēja savus numuriņus. Vieni no viņām, izrādās, vajadzēja palikt kādā milzīgā palātā, kurā pie vienas sienas bija sešas gultas vīriešiem, bet pie pretējās sienas - sešas gultas sievietēm. Es briesmīgi laimīga, ka man nav tur jāpaliek, atstāju to meiteni tajā palātā un pati gāju meklēt savējo. Izrādījās, ka mans numuriņš ir pašā augšējā - septītajā stāvā laikam. Bet nokļūt uz turieni varēja tikai kāpjot pa milzīgajām kāpnēm un izejot cauri bibliotēkai. Tā nu es uzkāpu pa vienām kāpnēm, bet priekštelpā izrādījās, ka pa šīm kāpnēm uz bibliotēku nokļūt nebija iespējams - bibliotēku no tās šķīra dzelzs restes, aiz kurām stāvēja tāda īpatnēja bibliotekāre vidējos gados, kas mani uzmanīgi vēroja. Tad es kāpu pa citām kāpnēm, bet te priekšā ieejai bibliotēkā bija aizvilkts liels, melns flīģelis. Apkopēja, kas gāja garām, ieteica man spraukties tam garām - tā viņa darot. Un es nekādi neverēju saprast, kā miesās krietni vien bagātākā apkopēja varēja tikt tam flīģelim garām, bet es ne. Un tā kā no citas puses šurpu jau nāca tā īpatnējā bibliotekāre, kura pēc skata drusku atgādināja stereotipus par cietuma uzraudzi, es izdomāju, ka mēģināšu vēl citu ieeju. Trešā ieeja beidzot bija īstā - es iegāju iekšā telpā ar ļoti augstiem griestiem - vizuāli tā izskatījās līdzīgi baznīcai, tikai bez svētbildēm un grāmatu plauktiem baznīcas solu vietā. Te pēkšņi bibliotekāre tādā pavēlošā balsī sāka skaļi teikt, ka pēc piecpadsmit minūtēm bibliotēka vērsies ciet. Un momentā no visām pusēm man pretī sāka plūst cilvēku straume - jauni, veci, pensionāri, bērni, gājēju plūsma bija kā pēc kāda koncerta, tikai neviens nebija piedzēries. Es pa to laiku izdomāju, ka kādu grāmatu es tomēr varētu paņemt palasīt - lai būtu ko darīt sanatorijā. Un tā es paskatījos un redzēju, ka blakus kāpnēm, kas veda uz leju, blakus ir slīpas pamatnes (varbūt tur bija domāts būvēt plašākas kāpnes, bet nebija uzbūvēti pakāpieni), uz kurām ir sakrautas grāmatas. Es nevaru saprast, kā tās grāmatas vispār var tur noturēties, un domāju, ka vajadzētu kādu no tām paņemt palasīt un uzlecu uz tās pamatnes. Bet tajā mirklī, kad es paķeru vienu grāmatu, visa tā grāmatu kaudze sāk ar sāk ar troksni slīdēt lejā un krist uz apakšējā stāva grīdas. Es skatos - un uz grāmatas vāka ir manas mammas fotogrāfija, kas pakāpeniski mainās un kļūst nevis par manas mammas, bet kādas citas - viņai līdzīgas sievietes fotogrāfiju. Un te es dzirdu, ka nāk tā bibliotekāre un skaļā, piktā balsī saka: "Redzēju, ka te kaut kādas divas bomzienes ienāca. Vajadzētu noķert un piesist."
Ar to man pietika un es pamodos. |
|  |
