Apr. 25th, 2014 @ 09:09 am (no subject)
Palasīju savas vecās papīra dienasgrāmatas un aizdomājos par sevi. Tas, kas tās rakstījis, šķiet gluži cits cilvēks. Es esmu tik ļoti nomainījusies, ka brīžiem nevaru saprast - kura "es" ir tā patiesākā - tā, kas bija citos laika posmos vai tā, kas ir tagad? Pilnīgi cits cilvēks. Ik pa brīdim sanāk sevi pazaudēt un tad vajag atrast ceļus, pa kuriem ejot, var atrast sevi atkal no jauna. Dzīve ir kā ceļš - ar daudzām, daudzām takām. Ar daudziem, daudziem cilvēkiem, kas iet pa tām takām. Vienu brīdi tu ej kopā ar šiem cilvēkiem, tad pēkšņi kāds aiziet pa kādu citu taku, klāt pienāk kāds cits. Citā brīdī tu pats izdomā novirzīties no pārējiem un aiziet pa kādu sāņus taku. Brīžiem sanāk doties pa taisnu, plašu ceļu, pa kuru daudzi joņo tik ātri, ka tu nespēj viņiem tikt līdzi un tad domā, ka esi sliktāks. Brīžiem novirzies un aizej pa līkumainu taku gar meža upi, kurā atgūsti mieru. Izvēles, mērķi. Dzīves ieviestās korekcijas.
About this Entry