| Dec. 4th, 2013 @ 10:30 am (no subject) |
|---|
Vakar, kad parciņā gaidīju draudzeni, lai kopīgi ietu pusdienās, redzēju kā kaut kāda dārziņa grupiņa bija izvesta pastaigāties pa to pašu parciņu. Tur bija gan lielāki, gan mazāki bērni - un tad viņi bija izdomājuši apskriet kaut kādu apli - un tad skrēja - protams, četrgadnieki, piecgadnieki ātri un uzvaroši. Bet pats pēdējais skrēja (vai drīzāk - tuntulējās uz priekšu) tāds mazs puisītis, kurš palika pēdējais, bet tāpat centās citiem turēt līdzi. Citi pēc tam viņu diezgan ilgi gaidīja, bet mazais puisītis arī rūpīgi uzkāpa pa kāpnēm augšā un aizdevās pie savējiem.
Un tad es aizdomājos par savu bērnību.
Sporta stundās visvairāk bija sajūtams tas, ka ir fiziski spēcīgāki bērni un tādi, kuri nav tik stipri. Pret tiem otrajiem sporta skolotāji parasti izturējās visai nicīgi - kā pret otrās šķiras cilvēkiem (ar retiem izņēmumiem). Tāpat arī izturējās arī tie fiziski stiprākie bērni. Bet vispār - baigi žēl, ka skolas ir tādas, kādas nu tās ir. Ka biežāk tiek pievērsta uzmanība trūkumiem, nevis iespējām. Varbūt tas puisītis skrien lēni, bet toties ir īsts ģēnijs kādā citā jomā. Ceru, ka kāds pieaugušais viņam pateiks, ka tas, ka viņš skrien lēnām, neko nenozīmē, ka viņš tāpat ir foršs un tā. Bet kaut kādas spējas, kas piemīt pašam, laikam šķiet pašsaprotamas, vai ne? Kamēr citiem piemītošās spējas, kuras gribētu sev - apbrīnas vērtas. |
