| Aug. 25th, 2013 @ 06:46 pm (no subject) |
|---|
Sapnis bija divās daļās.
Pirmajā mēs ar draugu devāmies kaut kādā kruīza ceļojumā - uz kādu tālu valsti. Atceros, ka mēs ar milzīgu kuģi, kas peldēja pa pusei pa ūdeni, pa pusei - pa gaisu, piebraucām tuvumā mūsu ceļojuma mērķim - un skatam pavērās milzīgas, sarkanas klintis, ko apspīdēja rietošās saules stari. Likās, ka tās ir iznirušas no nebūtības - pa pusei no debesīm, pa pusie - no gaisa...
Otrajā daļā es redzēju kāda sava sapņa turpinājumu - tāpēc kā seriālā man tika izstāstīti pirmās un otrās sezonas notikumi. Pirmā sezona sākās ar to, ka kāda blonda - gandrīz albīna meitene, kura ļoti atgādina tādu tieviņu pusaugu puišeli (to pastiprina arī viņas zēngalviņas frizūra) attopas, ka dzīvo kaut kādos džungļos ar māti. Viņai viss liekas jocīgi, visi cilvēki pret viņu izturas dīvaini. Pirmā sezona tā arī paiet. Otrajā sezonā viņa mēģina saprast, kas viņa tāda ir, un noskaidro, ka viņu sauc Mona. Sezonas beigās viņa arī uzzina, kāpēc viņa ir radīta - lai viņas mātei būtu plaušu donors. Kāds no viņas cilts iedzīvotājiem iedod viņai rokās asu māla poda lausku un piedāvā viņai pārgriezt sev rīkli, lai māte beidzot varētu tikt pie vajadzīgajām plaušām.
Un te sākas mans sapnis - jeb trešā sezona. Mona tomēr pašnāvību neizdara, bet turpina dzīvot tajā ciltī meža vidū, bet neviens pret viņu tā īpaši laipni neizturas un va redzēt, ka tomēr gaida, kad viņa tomēr kļūs par to plaušu donoru. Pa to laiku kaut kāds vietējais Fimka - tāds pusmežonīgs, pusdulls jaunieties - kādi jau tie jaunieši mēdz būt seriālos - ir konstatējis, ka pa to upi, pie kuras viņi dzīvo, var braukt arī ar laivu - un piedāvājas braukt pakaļ vai nu Laimes lācim (kas varētu uztaisīt tās jaunās plaušas) vai nu kaut kam tamlīdzīgam, jo visi ciemata ļaudis to uztver ar lielu entuziasmu. Tāpēc pat tad, kad tas džeks pasaka, ka viņam vajagot līdzi kādu sievieškārtas būtni un izvēlas Monu, neviens tā īpaši neprotestē. Savukārt Mona ir dikti priecīga, ka varēs tikt prom no šejienes un aši lec laivā un viņi abi ar Fimku iras prom pa upi, kurai viltīgā cilts ir uztaisījusi n-tos zemūdens vārtus. No augšas it kā neko nevar manīt, bet laivas tā nemaz viegli tur cauri netiek, kamēr vietējais ciltsvecis nav ierībinājis kaut kādas bungas un nav parāvis kaut kādu striķi, kas pa vienam vien tos zemūdens vārtus attaisa. Tā Mona un Fimka aiziras nezināmos piedzīvojumos. |
