Mar. 27th, 2013 @ 10:58 am (no subject)
Dusmojos uz savu priekšieku. Ja es tev trīs dienas lūdzu likt mani mierā, lai es varu mierīgi padomāt un taisīt to darbu augšā, tad lūdzu katru dienu nerēgojies man acu priekšā un nejautā man, vai trīs dienas gadījumā jau nav pagājušas. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem zobens virs galvas palīdz strādāt. Drīzāk uznāk tāda sajūta - nu, tad nocērt man arī to galvu un tad tiec galā pats, ja jau esi tik gudrs. Rrrr.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 27th, 2013 @ 12:00 pm (no subject)
Es esmu ievērojusi, ka daudz vairāk es ievēroju nevis sacīto, bet gan veidu, kā tas tiek pateikts. Kad zvanu kādam, jau pirmajās sekundēs izveidojas priekšstats par otra cilvēka noskaņojumu. Vienkārša saruna ar mammuci, kurā viņai balss tonis ir tāds - vispār viss ir tīri ok, spēj ļoti nomierināt. Bet kad tuva cilvēka balsī ir jūtams, ka viņam ir negarastāvoklis, tas, protams, satrauc. Vēl vairāk tas, protams, ir izteikts tādu cilvēku vidū, kuri daudz ko nepasaka. Un vienīgais veids, kā vispār saprast, kas notiek cilvēkam galvā, ir klausīties viņa balss toni un vērot slepenās pazīmes, kas liecina, ka kaut kas nav tā.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link