| Feb. 11th, 2013 @ 09:10 am (no subject) |
|---|
Pēdējā laikā man ir tik krāsaini un spilgti sapņi, ka no rītiem, pamostoties, ir sajūta, ka es no savas paralēlās realitātes esmu nokļuvusi šajā.
Pagājušajā naktī sapņoju, ka man es nakšņoju tēva vecajā automašīnā, ar kuru es divpadsmit gadu vecumā pirmo reizi mēģināju braukt pa siena lauku - tāda smagā mašīna, kuras piekabē mēs sienu krāmējām, lai vestu mājās). Tad nu sapnī es redzēju, ka tā mašīna sazin kāpēc ir uzstutēta uz kaut kādiem balstiem tā, ka balsti ir tikai vienu milimetru platāki nekā pats mašīnas paltums. Un vēl tā mašīna ir kādu četru metru augstumā. Un man savukārt vajag iekāpt tur iekšā, lai es varētu pārnakšņot. Un tā nu es tur ar mērkaķa veiklību, pieturoties pie kaut kādām sastatnēm, veicu kaut kādas akrobātiskas darbības, kuras turklāt ir jāizveic skaisti, jo tā mašīna ir tāpēc tā uzlikta, lai es varētu trenēties kaut kādai daiļdejošanai ap mašīnu.
Pēc tam vienā brīdī - ir vasaras nakts, man apnīk tupēt mašīnā un es eju pastaigāties. Un ieraugu futbola vārtus bez tīkla, kuros no otras puses ir iekārtas šūpoles. Es iekāpju tajās šūpolēs un sāku šūpoties. Un pēkšņi atskan bļāvieni, es šūpojoties atrodos ārpus vārtu līnijas, man pa muguru trāpa bumba un bļāvieni kļūst skaļāki, jo izrādās, ka es neesmu ļāvusi iesist vārtus kaut kādā vietējo džeku futbola spēlē. Es izkāpju no šūpolēm un eju projām, nevarot saprast, kāpēc - ja viņi spēlē futbolu - viss ir tik tumšs, ka pat gaismas staru nekur nemana. Tad es ieeju kaut kādā vietējā lauku klubā, kurā jau sēž džeki un runājas savā starpā par to, ka mačs tik neveiksmīgi beidzies, bet pret mani viņi tomēr izturas pieklājīgi. Un tad nu es aizeju atpakaļ pie savas uz balstiem uzliktās mašīnas un ar lēcienu pieķeros pie spoguļa turētāja un tad ierāpjos atpakaļ mašīnā.
Un tad jau zvana pulkstens un es nevaru saprast, kur es atrodos, jo vēl joprojām liekas, ka esmu mašīnā, kas stāv uz kaut kādām metāla sastatnēm. |
