Nov. 8th, 2010 @ 08:50 am (no subject) |
---|
Nedēļas nogalē spēlēju Zelta kāzās. Man ļoti patika zelta pāris - it īpaši sieva - gudra, šarmanta kundze. Viņi ir tāds pāris, par kādiem parasti runā tie cilvēki, kuri vēl tic mīlestībai. Cieņa un tāda pietāte vienam pret otru, kaut kas mazliet netverams - tas man likās, vērojot viņus kopā. :) Es Zelta pāra sievai pat pajautāju, kāds ir viņas noslēpums. Jāatzīst, viņas atbilde mani mazliet apstulbināja. Pirmais, ko viņa man pateica, bija: "Horoskopi". Bet mazliet vēlāk piebilda, ka droši vien viņai tas esot bijis īstais cilvēks. Un ka attiecībās vajadzīgs arī daudz pacietības. Es, joprojām īsti nenoticējusi savām ausīm par tiem horoskopiem (galu galā - viņai ir pie astoņdesmit gadiem - un es līdz šim nepazinu dzīvē nevienu viņas vecuma cilvēku, kas ticētu astroloģijai), es viņai pārjautāju, ka viņa taču to par astroloģiju un saderību ir uzzinājusi krietni vien vēlāk. Uz to viņa atbildēja apstiprinoši. Bet mēs vēl kādu brītiņu pēc tam ar viņu parunājāmies. Un es biju vienkārši nošarmēta. Tad, kad es iedomājos savu astoņdesmit četru gadu jubileju, es laikam tajā laikā gribētu būt tāda kā viņa - šarmanta, gudra, bet neuzbāzīga. Cilvēks, pie kura mazbērni brauc nevis tādēļ, ka pie viņas jābrauc, bet tāpēc, ka pie viņas ir forši. Zelta kāzas - nevis tāpēc, ka divi cilvēki piecdesmit gadus kaut kā novilkuši, viens otram neizskrāpējot acis, bet gan tāpēc, ka šīs dzīves laikā ir bijuši gan mīļotie cilvēki, gan draugi. Viņa man novēlēja atrast savu īsto cilvēku. Nu, ko - no viņas mutes Dieva ausī. Mīlestība pastāv, cibiņi. :) |