Oct. 17th, 2010 @ 05:45 pm (no subject) |
---|
Es taču naktī sapni redzēju - kā sākumu filmai ar nosaukumu "Superauto". Sākums tāds - es kaut kādā krutā autiņā meža vidū kalnainā apvidū - sēžu ieslēgusies mašīnā, kuru cenšas sadauzīt četri urlas - brangi tēviņi ar kaut kādiem dzelžiem u.t.t, bet viņiem nekas nesanāk - autiņam no tā ne silts, ne auksts. Tad šie izdomā, ka vajadzētu manu auto taranēt, bet rezultātā viņu mašīna kļūst par pankūku, bet manējai joprojām nekādas vainas. Bet tad es izdomāju, ka man ir jālaižas projām un aizbraucu - aizlidoju, jo no tā kalna nemaz nav normālu ceļu, bet automašīnas riepas no mašīnas apakšas pārceļas uz automašīnas augšpusi un sāk darboties kā propelleri. Tā nu es lidoju uz kaut kādu milzīgu, apsnigušu pilsētu un meklēju vietu, kur apstāties. Un tad redzu milzīgas ēkas jumtu, kur arī nosēžos. Un pēc tam man pa kaut kādu karnīzi vajag nokļūt ēkas iekšpusē tā lai mani nepamana, un es turoties pie kaut kādu superšauru trubu apmēram divsimt metrus virs zemes. Tā kā es ar to mašīnu esmu atceļojusi arī mazliet pagātnē, no ēkas uz jumta terases iznāk meitene (kā saprotu, ka tā esmu es, bet pagāntē). Es viņu pasaucu - viņa ierauga, ka es esmu viņai tik līdzīga un ska, lai es nāku pie viņas - bet vairs nav kur iet - truba ir beigusies un pāri vēl vairāki metri tukšuma. Tad viņa padod man kaut kādas brilles, ar kurām var redzēt neredzamo - un tad es konstatēju, ka tur, kur man likās, ka ir tukšums, patiesībā ir ciets pamats - otrā es stāsta, ka to esot izgudrojuši, lai cīnītos pret pašnāvniekiem, kuri bieži gribot izdarīt pašnāvības, bet jau nākošajā mirklī pēc liktenīgā soļa speršanas tukšumā jau to nožēlojot - esot baigi efektīvā metode, jo tie cilvēki pēc tam sākot novērtēt dzīvi. Un tā nu es eju pa to "neko" un pienāku viņai klāt. Šeit nu vajadzēja sākties īstajam filmas sižetam, bet es pamodos. :D Bet vispār man jau patīk šādi sapņi - un brīžiem pat tie mani murganie sapņu scenāriji liekas kudi jēdzīgāki par tiem, ko ik pa brīdim gadās redzēt kino. :D |