Oct. 12th, 2010 @ 09:15 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī bija īsts trilleris - mans tēvs nejauši satiksmes negadījumā bija nogalinājis kaut kādu meiteni un tad viņas tēvs centās aiz atriebības nogalināt mani. Bija pakaļdzīšanās, vajāšanas, šaudīšanās ar pistolēm, līdz beidzot nonācām kaut kādā dārzā, kurā bija guļbaļķu pirts un zaļš mauriņš... Un tad es zināju, ka no viena stūra tūlīt parādīsies mans vajātājs. Un tad viņš arī parādījās - notēmēja uz mani. Un es savukārt uz viņu - bet man nenostrādāja pistole (baigi jocīgi - es tiešām taču uz viņu taisījos šaut). Nu un tad viņš šāva uz mani, bet netrāpīja. Un es sāku ar viņu runāt un jautāju, vai tiešām viņš nevar piedot manam tēvam, jo viņš taču to meiteni ir nonāvējis netīšām. Viņš atbildēja, ka tā esot bijusi viņa vienīgā meita. Uz ko tad es atbildēju, ka tādā gadījumā es varētu būt viņa meita. Viņš sāka raudāt, pienāca man klāt un es redzēju, ka tas ir mans tēvs, kurš ir akls ar abām acīm - tām pāri bija kaut kāda plēve. Bet raudot viņa acis kļuva atkal redzīgas. Un tad viņš mani apskāva.
Tāds frīkains sapnis patiesībā.
About this Entry
Oct. 12th, 2010 @ 03:08 pm (no subject)
Nu, skaidrs. Es tagad saprotu, kāpēc nekādīgi nevarēju saprast, kā Venēra var būt manā divpadsmitajā mājā, kas it kā nozīmē, ka man ir nosliece uz slepenām mīlas afērām, kas man galīgi, galīgi neatbilda.
About this Entry