| Jan. 17th, 2022 @ 08:09 am (no subject) |
|---|
Bet brīvdienās es savukārt redzēju tādu sapni - izrādījās, ka brāļi ir pieteikuši mani Šlāgeraptaujā ar kaut kādu jestru dziesmu, kuru es knapi biju dzirdējusi. Un tad aizbraucu uz laukiem - un tur pēkšņi ir uzreiz jāiet uz skatuves un jāuzstājas (pēkšņas uzstāšanās ir viena no manām regulārākajām murgu tēmām). Un tur ir uzlikti mikrofoni - nevis īsti, bet no koka - tādi taisnstūrveida nolakoti koka gabali. Un mums sazin kāpēc vēl kā piedziedātājs ir pievienojies Zigfrīds Muktupāvels. Un tā nu mēs ritmiski lēkājam pa to skatuvi - un dziedam dziesmu ar šādu tekstu -
Jā, jā, jā, mums nav vairāk desmit, (šajā brīdī mēs ritmiski lecam uz vienu pusi),
jā, jā, jā, arī divdesmit (un te atpakaļ).
Jā, jā, jā, te nu kopā esam (atkal lecam uz pirmo pusi)
jā, jā, jā, līdz būs sešdesmit (un atkal atpakaļ).
Laikam šādi manas smadzenes pārstrādāja informāciju, ka man Feisbukā viens vietējais pasākumu organizators - ļoti foršs cilvēks - mani - kā dziesmu autori - uzaicināja piedalīties kaut kādā vietējo rajona dziesmu autoru saietā šogad maijā. Es, protams, piekritu. |
