| Nov. 24th, 2021 @ 03:19 pm (no subject) |
|---|
Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem es aktīvi nepatīku. Skolas laikos es nenormāli nepatiku savai klases audzinātājai un lielai daļai klases biedru. Kad es pārgāju uz citu klasi, situācija kardināli mainījās. Pret mani sāka izturēties labi, es jutos tik ļoti laimīga un pateicīga par to. Visi, izņemot vienu puiku, bet es zinu arī, par ko viņš dusmojās uz mani.
Es biju atnākusi uz jauno klasi ar pīrādziņiem - lai visus pacienātu. Un visus arī pacienāju, izņemot to vienu puiku, jo viņš stāvēja ļoti tālu no manis - klases otrā galā - pie loga. Un man bija kauns tā pāri visai klasei iet un dot viņam tos pīrādziņus. Un tā nu es arī neaizgāju. Un pēc tam viņa attieksme pret mani mainījās. Viņš bija vienīgais, kas vairākus gadus samērā īgni un dzēlīgi pret mani izturējās. Līdz kādu reizi viņam bija kaut kādas problēmas - bija jāraksta kaut kāds radošais darbs literatūrā. Un tad es viņam starpbrīdī palīdzēju kaut ko uzskricelēt un salaboju pieturzīmes - attiecīgi - viņš dabūja labu atzīmi. Pēc tam viņa attieksme mainījās. Par sirdsdraugiem, protams, nekļuvām, bet viņa attieksme pret mani kļuva pieklājīga un neitrāla.
Parasti- ja es jūtu, ka es cilvēku besīju, es cenšos nebāzties viņam virsū un izturos atturīgi. Dažkārt tas ir nostrādājis tik labi, ka vēlāk mums pat ir izveidojusies tīri laba komunikācija. |
