Aug. 16th, 2018 @ 08:06 am (no subject)

Trešo dienu sāp galva un ir drusku nelabi, drusku arī koordinācija klibo. Šorīt, piemēram, es paklupu, kāpjot laukā no trelejbusa un uz kaut kāda asauma mazliet sagriezu roku.

Bet varbūt tās vēl ir atskaņas no šonakt redzētā sapņa, kurā es biju kaut kāda cita persona - kaut kāda beibe, kura kopā ar dažiem draugiem un ģimeni aizstāvēja sevi pret kaut kādiem iebrucējiem, no kuriem viens bija kaut tās beibes (kura es biju sapnī) jaunības laiku kavalieris, kas bija kā apmāts viņas dēļ. Bija saulaina diena, mēs atradāmies kaut kādā ciematā kalnos - ar vairākām palielām (divu un pat trīs stāvu) mājām, kuras bija nokrāsotas dzeltenā vai smilšu krāsā. Mēs ar kādu blondu meiteni ieskrējām kaut kādā sarga būdā, apbruņojāmies ar beisbola nūjām un nažiem un gaidījām iebrucējus. Taču nekas nenotika un tā nu mēs klusi izlavījāmies laukā, tad gājām tuvāk mūsu galvenajai ēkai un tur jau bija tas pustrakais džeks, kurš ieraudzīja mani un nokāpa nost no kaut kādas plāksnes, sakot, ka pēc dažām minūtēm viss uzies gaisā. Tad nu es skrēju un kliedzu un meklēju savu mīļo, bet viņš nekur nebija. Tad pēkšņi es atrados jau uz vienas no to māju jumta. Es saucu savu mīļo, bet man neviens neatsaucās. Tad es nolēcu no augstākās mājas jumta uz mazliet zemāko māju, tad tālāk un tad beidzot nonācu zemē.
Un tur bija mans mīļais, tikai viņam bija bārda un viņš skatījās uz kapu plāksni, kurā bija iegravēta balta dūja un mans vārds. Un es zināju, ka ir pagājuši jau vairāki gadi kopš es viņu pēdējo reizi redzēju un ka viņš mani neredz, jo es esmu tikai gars. Un es ļoti skaudri apzinājos, ka man ir bijis par maz šajā dzīvē laika, ko izbaudīt kopā ar viņu. Un no sirds vēlējos, lai mums nākošajā dzīvē būtu daudz laika, kurā vadīt laimīgas un mierīgas dienas. Un ka drāmas laikam tiek pārvērtētas. Tādas baigās kaislības un drāmas tā ļoti skaisti izskatās tikai filmās vai romānos. VIsi grib par tām lasīt un tās redzēt, bet būt tajās par galvenajiem varoņiem nav nemaz tik patīkami.
About this Entry