| Sep. 21st, 2016 @ 08:35 pm (no subject) |
|---|
Skolā man ļoti patika kultūras vēsture. Bet ar parasto vēsturi attiecības bija tādas, kādas nu bija. Piektajā klasē es nesapratu, kāpēc vienu brīdi mums māca par Divupi, tad pēkšņi par Ēģipti, tad pēkšņi kaut kur ir Grieķija. Es vispār biju tāds ne pārāk advancēts bērns, kuram- lai iemācītos - ir nepieciešams saprast. Es nesapratu, kāpēc mēs vienu brīdi runājām par Ēģipti, bet pēc tam par citām valstīm - kāpēc tad par Ēģipti vairs nē? Man vispār pietrūka tādas sapratnes - kā viens mācību priekšmets kā puzles gabaliņš saliekas kaut kurā brīdī ar citiem priekšmetiem, kā viss kopā izveido loģisko - savstarpēji saistīto sistēmu. Vēsturi vispār saviem bērniem vajadzētu mācīt sākot ar savu ģimeni, tad ar savu tautu un valsti un tikai pēc tam - pasaules vēsturi. Jo to pasaules vēsturi tāpat veido tādi paši cilvēki kā mēs - ja papēta šo cilvēku ģimenes un personīgo vēsturi - tad bieži vien var atrast atbildes, kāpēc tajā vai citādā brīdī viņi ir rīkojušies un pagriezuši vēstures ratu tā, kā to pagriezuši (bet ne visos gadījumos, protams).
Vēsturi ir jāmācās tāpēc, ka tā ik pa laikam atkārtojas. Nomainās tehnoloģijas, ieroči, ar kādiem viens otru iet galināt nost, bet cilvēciskās attiecības un sabiedrības uzbūve vēsturiskos posmos kāda ir bijusi, tāda ir palikusi.
Šobrīd tamborējot klausos šo te vēsturisko filmu ciklu par Krievijas vēsturi - https://www.youtube.com/watch?v=EXrwEAZwGcM&index=48&list=PL7E4BD6B408040139 . |
