Oct. 20th, 2015 @ 07:49 am (no subject)
Šorīt no rīta gāju uz darbu, mazliet nokavējusies, tāpēc uz tālāko trolejbusa pieturu. Eju gar brāļa māju, redzu, ka no kāpņu telpas kāds iznāk - tā kā pazīstams. Izrādās - mans brālis, kuram šodien dzimšanas diena. Sasveicu šamo, drusku papļāpājām.
Tie cilvēki, kas saka, ka cilvēki nemainās, alojas. Mainās gan. Nepārtraukti. Ja domā līdzi savai dzīvei, tad mainās uz labo, ja nē - tad uz slikto pusi. Mans brālis taču agrāk nekad laicīgi piecelties nevarēja. Bet tagad ejot vakarā gulēt ap desmitiem - vienpadsmitiem un laicīgi ceļoties. Un brāļa meitām attiecīgi arī režīms uzlabojies. Ir par ko būt pateicīgai. Par mammucīti es arī jūtos pateicīga - par to, ka viņa cenšas turēties un dzīvot un kaut ko pa drusciņai arī dara. Es jūtos tik pateicīga tiem cilvēkiem, kas, neskatoties uz dzīves grūtībām, tomēr cenšas turēties. Ir grūti, jā. Bet ne neiespējami.
About this Entry