Sep. 25th, 2014 @ 02:23 pm (no subject)
Atcerējos, ka man taču arī ir pieredze par nemierīgo bērnu tēmu - t.i. - es pati kādreiz iztraucēju vecākiem filmas skatīšanos. Man bija kādi gadi trīs vai pat mazāk, jo es vēl staigāju mammai pie rokas. Tātad - vecāki bija aizgājuši kopā ar mani maniem vecākajiem brāļiem uz kaut kādu filmu, ko es tiešām mēģināju skatīties, bet - uz lielā ekrāna nebija pilnīgi nekā interesanta - tur bija tikai kaut kādi onkuļi pelēkzaļās drēbēs, kas stāvēja pie galda un kaut ko cītīgi apsprieda, bet es no tā pilnīgi nekā nesapratu. Droši vien tā bija filma par karu, bet es to neizturēju, sākumā izprasījos mammai, ka man vajag uz tualeti, tad atkal un trešajā reizē mamma ar mani vairs vienkārši neiegāja atpakaļ filmā. Viņa, būdama gudra sieviete, saprata, ka neba man uz to tualeti vajag, bet mani tā filma trakoti garlaiko. Bet es vēl biju pārāk maza, lai spētu sevi tā samotivēt, lai klusi un mierīgi sēdētu un ļautu citiem skatīties to filmu. Kādu brīdi vēlāk vecāki mani aizveda uz kādu citu filmu - tā bija kaut kāda indiešu filma, kuras laikā nekādi incidenti ar mani nenotika, jo gan es biju jau mazliet vecāka (skolā gan vēl negāju), gan arī pati filma man likās saistoša - sievietes bija krāsainās drēbēs, cilvēki dejoja, dziedāja, varēja saprast, ka kaut kāda sievete ar bērnu dodas klejojumos un pēc tam atgriežas pie sava bērna tēva - kaut kāda akmeņkaļa, kurš bija izkalis sievietes tēlu ar mazu bērniņu rokās.

Mans brālis savās kāzās speciāli bija noalgojis auklīti, kas pieskatīja visus tos padsmit bērnus, kas bija līdzi saviem vecākiem. Gan vecāki bija ļoti priecīgi un atpūtušies, gan arī bērni bija ļoti priecīgi, jo garlaicīgo galda runu vietā varēja zīmēt, spēlēties ar kaut kādām mantām u.t.t.
About this Entry