.i have a thunder in my head.
tā saka, ka pat gadījumā, ja tu absolūti neesi labs un patīkams cilvēks, vajag vismaz izlikties, varbūt ar laiku tu patiešām tāds kļūsi [vai vismaz kļūsi mazliet mazāks draņķis], un principā es tam piekrītu - rupjība, agresija, naidīgums, neiecietība etc etc tiešām nekad nav risinājums, bet mani reizēm pārņem ļoti spēcīga iekšēja vēlme uzvilkt spāņu zābaciņus un ar āmuru ievilkt pa galvu atsevišķiem indivīdiem atsevišķos gadījumos. nu, lūk, nav jau nekāds brīnums, ka naktīs murgoju un mostos augšā sāpēs un drebuļos vai sviedros [jā, man ir variācijas, cik interesanti, vai ne?!] psihologiem noteikti būtu ko pateikt par neizlādētām emocijām un tā.
bet principā es gribēju par ko pilnīgi citu - man brīžiem šķiet, ka es smoku. pasaule, visi cilvēki man apkārt, viņu domas, skatieni, uzskati - tas viss mani ēd kopā. un es zinu, ka nevaru no tā izbēgt, es esmu sasodīta sabiedrības daļa un man vajag sabiedrību, man vajag manus draudziņus, bet līdz ar to man nāk līdz viņu uzskati, kurus man vienkārši ir jāpieņem vai jānonāk konfliktā. un mani netracina tas, ka cilvēkiem ir citādi uzskati par lietām, bet gan kā tas mani ietekmē. es nevaru normāli padzīvot, man laikam ir pārāk nenobriedusi personība, trausla psihe, liels stulbuma koeficents vai kas tāds, bet brīžiem es gribu, lai neviena cita uz pasaules nav - tikai es un daži mani īpašie cilvēciņi, kuri sapņos mani nemēģina nogalināt.
principā teksta blāķis, no kura neko nevar saprast, man ir daudz domu, kuras šobrīd manu galvu spiež kā skrūvspīlēs, bet man nedaudz bail nosaukt lietas to īstajos vārdos, negribu nevienu sāpināt, jo dažas lietas pasakot tiktu virkne tuvāko cilvēku gan sāpināti, gan stipri sadusmoti. jau pāris mēnešus par to pastiprināti domāju un netieku no šīm domām vaļā, man tas vienkārši ir jāsakārto pašai sevī.
kā teica kāds gudrs cilvēks - vienkārši ir jāizdara lēciens.
[un tai pašā laikā b. leberts rakstīja - esi nolēmis - dari; izdarīji - rēķinies ar sekām.]
gribu izslēgt pasauli, ieslīgt sasodītā banalitātē un beigt nožēlojami gausties par dzīvi klabā.
man vajag mieru, bet pirms tam samierināšanos ar sevi, nelielu apskaidrību un atslēgt pasaulei elektrību. turn off all you.
bet principā es gribēju par ko pilnīgi citu - man brīžiem šķiet, ka es smoku. pasaule, visi cilvēki man apkārt, viņu domas, skatieni, uzskati - tas viss mani ēd kopā. un es zinu, ka nevaru no tā izbēgt, es esmu sasodīta sabiedrības daļa un man vajag sabiedrību, man vajag manus draudziņus, bet līdz ar to man nāk līdz viņu uzskati, kurus man vienkārši ir jāpieņem vai jānonāk konfliktā. un mani netracina tas, ka cilvēkiem ir citādi uzskati par lietām, bet gan kā tas mani ietekmē. es nevaru normāli padzīvot, man laikam ir pārāk nenobriedusi personība, trausla psihe, liels stulbuma koeficents vai kas tāds, bet brīžiem es gribu, lai neviena cita uz pasaules nav - tikai es un daži mani īpašie cilvēciņi, kuri sapņos mani nemēģina nogalināt.
principā teksta blāķis, no kura neko nevar saprast, man ir daudz domu, kuras šobrīd manu galvu spiež kā skrūvspīlēs, bet man nedaudz bail nosaukt lietas to īstajos vārdos, negribu nevienu sāpināt, jo dažas lietas pasakot tiktu virkne tuvāko cilvēku gan sāpināti, gan stipri sadusmoti. jau pāris mēnešus par to pastiprināti domāju un netieku no šīm domām vaļā, man tas vienkārši ir jāsakārto pašai sevī.
kā teica kāds gudrs cilvēks - vienkārši ir jāizdara lēciens.
[un tai pašā laikā b. leberts rakstīja - esi nolēmis - dari; izdarīji - rēķinies ar sekām.]
gribu izslēgt pasauli, ieslīgt sasodītā banalitātē un beigt nožēlojami gausties par dzīvi klabā.
man vajag mieru, bet pirms tam samierināšanos ar sevi, nelielu apskaidrību un atslēgt pasaulei elektrību. turn off all you.
Comments