| ne viss, kas spīd, ir iepazīšanās sludinājums |
[Mar. 4th, 2014|11:18 pm] |
Viss sākās ar to, ka mana omīte, kurai ir 65 gadi, sāk apgūt interneta plašumus. Un, apgūstot inbox un draugus, pie reizes izmanto arī iepazīšanās sludinājumu sadaļu. Viņa par to savā ziņā kaunas, tomēr, vismaz man, pret to nav nekāda nosodījuma. Jo cilvēks ir cilvēks ar jūtām jebkurā vecumā - līdz miršanai. Un cilvēks vēlas būt mīlēts. Vientulība sagrauž. Tāpēc priecājos par savu omīti, kura pēc daudziem smagiem dzīves aplauzieniem un mīļoto zaudēšanas, ir saņēmusies un vēlas nodzīvot savu dzīvi pilnērtīgi arī mūža otrajā pusē. Daudzi jau noraksta vecākus cilvēkus, kuriem ir pāri 50-mit vai 60-mit gadiem, tomēr viņi taču vēl var nodzīvot līdz 80-mit, 90-mit vai 100 gadiem! Un ko darīt šiem cilvēkiem, pieņemsim, atlikušo dzīves daļu, kad esi 65 gadus jauns, un vēl priekšā savi 15 gadi?
Mana omīte ir ļoti jauka, un es viņu ļoti mīlu. Tieši tāpēc, ka viņa ir dzīvespriecīga, viņa vēl strādā, un ir mīļa ārste, viņai ļoti patīk dažādi deju vakari. Reizēs, kad aizbraucu pie viņas ciemos, viņa virtuvē skaļi uzslēgusi mūziku, gatavo ēst, dzied, un, ar kausu rokās, dejo pa virtuvi. Un sejā dīvains nostaļģisks skats un miglainas acis. Un smaids. Par bijušajiem laikiem. (Un, nē, viņa nav traka.) Man, kā cilvēkam ar superaugstu empātijas līmeni, asaras riešas arī tagad, saprotot, ak, jā, mēs to piedzīvosim visi - dažs izteiktāk, dažs mazāk. Izaugs bērni, ja tādi būs bijuši, piedzims mazbērni, mums būs sava māja, darbs, daži sapņi, kas piepildīti. Un tad Tavi tuvie un mīļie laika biedri un līdzcilvēki sāk atstāt šo dzīvi. Izzūd dzīvesdraugs. Un nav vairs teātru, deju, koncertu. Jo vienām sievietēm tur grūtāk doties. Skumji. Un vakaros zem segas ir vēsi, un ir tikai kaķis, kas silda. Un mazbērni, kas pa retam apciemo -tās reizes ir vismīļākās un siltākās. Lielā, divstāvīgā māja, kurā uzaugušas 2 paaudzes, nu ir tukša, esi viena. Dažreiz, padejojot pa virtuvi vai paskatoties jaunības dienu fotogrāfijas, atceries, kā šajā mājā čaloja bērni un mazbērni, kā pie viņiem nāca draugi, atceries viņu palaidnības un savu jaunības dullumu. Un atkal atmosties, ka esi viena šajā lielajā mājā, un viss, kas ir apkārt, ir tikai atmiņas rēgi.
Aizdomājos.
Kad stāstu par savu omīti, daudziem pirmais, kas ienāk prātā - viņa taču var iet uz pensionāru biedrībām un tamlīdzīgi. Bet tās nav viņai domātas - mana omīte, ja tā var teikt, ir jauka kundze, nevis tantiņa, un tas, kas tiek piedāvāts pensionāru biedrībās, viņu ne īpaši saista. Viņa ir sprigana, dzīvespriecīga, dzirkstoša, redzēt griboša, stilīga - ja tā var teikt par omīti! Vēlas baudīt dejas, paceļot, aiziet uz teātri. Tāpēc es ļoti ceru, ka viņa arī sev atradīs kādu jauku vīrieti, kam būs līdzīgas intereses un viņi spēs kliedēt viens otra vientulību.
Par tiem sludinājumiem -tā nu viņa bija atradusi vienu kandidātu, tomēr baidījās pati rakstīt, lai kaut ko nesalaižot greizi ar visām sūtīšanām un pogām. Sarunājām, ka nodiktēs man tekstu, es uzrakstīšu un gaidīšu atbildi. Intereses pēc parakņājos netā vēl nedaudz viņas vecuma posmā un sabijos. Maz kandidātu. Gaužām maz. Protams, jāņem vērā, ka 65 - 75 gadu vecumā ne katrs pensionārs izmanto interneta dāvāto burvību, tomēr - kā lai savādāk mūsdienās iepazīstas šīs vecuma grupas cilvēki? Ja kādam ir kāds saprātīgs ierosinājums - labprāt uzklausīšu! :) Kas darās iepazīšanās portālos šajā vecuma grupā - puse no atlasītajiem kandidātiem ir feikprofili ar vecumu 69 un kailfoto (es pat nezinu, kādu interesi vai riebumu izraisa kailie dzimumlocekļi manas omītes apziņā - un nevēlos domāt). Paliek kādi 30 varianti. No 30 variantiem atsijājam tos, kuri dzīvo pārāk tālu. Paliek 25. No 25 atlasām izvirtušos, komunicējošos krievu valodā (manai omītei nederēs), nenoteikta dzīvesstila, nošļukušus, nekoptus - palika 2 eksemplāri. Tik skarbi tas viss ir. Tā nu gaidu atbildes no šiem diviem. Cik ātrā laikā nāk pretatbilde, kādā tempā risinās komunikācija šajā dzīves posmā, par kādām tēmām runā, kurā pēc skaita e-pastā apmainās ar telefona numuriem un tiekās - es nezinu. Uzzināšu. Es patiešām ceru, ka mana omīte nejutīsies vientuļa, bet atradīs sev līdzvērtīgu laikabiedru kopīgo vecumdienu pavadīšanai.
P.S. Manā vecuma grupā, meklējot pēc maniem parametriem (vecums, augums, ar foto) izmeta 500 izvēles iespēju. Intereses pēc, ātri pārsijājot, un atsijājot kailos, ļurīgos, mazos, nenobriedušos, ar pistolēm, ar mammām, ar bērniem, ar auto, ofisa večus pie datoriem (akk, cik skarbi) - sanāca ap 50. Izvēlējos foto, kas piesaista, kā arī segvārdus, kas piesaista, atsijājās ap 30. No 30 apskatīju iepazīšanās profilus tuvāk - atsijājās 8, ar kuriem tiešām, patiešām vēlētos iepazīties, un, kāds no tiem, varētu būt labs kandidāts manai sugas turpināšanai! Garrrrkt, cik skabi. Nu, ja runājam romantiski -iespējams, ka kāds varētu būt saistošs arī reālajā dzīvē. Tā kā - manai vecuma grupai jāskumst 4 reizes mazāk - man ir 4 reizes lielāks piedāvājums. Par to padomāšu, kad lūkošos, kā izvērtīsies mana dzīve šajā realitātes šovā ''kopā, dzīvo atsevišķi''. Ceru jau, ka nevajadzēs šos burvīgos iepazīšanās sludinājumus izmantot.
Un par savu omīti - ceru,ka viņai šo iepazīšanās sludinājumu izmantošana tieši palīdzēs nejusties vientuļai un sērīgai. Un apzināties savu sievišķību arī viņas vecumā, jo dzīve nebeidzas. To der atcerēties ikvienam, kam uz brīdi uznāk neiecietība vai piktums pret vecajiem cilvēkiem. Mēs arī tādi varam būt. Un būs skumji par aizgājušo. Tāpēc baudam to, kas dots, un saprotam, ka tiesības mīlēt ir jebkuram, jebkurā vecumā. Jo tas taču ir tik skaisti!
Vēlreiz - jauku, saulainu, mīlestības un krokuspilnu pavasari! (: |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}