misiszeba [entries|archive|friends|userinfo]
misiszeba

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

aktuālā tēma - pavasaris [Mar. 20th, 2014|10:38 am]
Vakar gan tapa lielumlielais sirds kratīšanas ieraksts manai Nadīnai par pēdējām 2 nedēļām un vispār. Ielikšu kaut kad arī šeit savām atmiņām, bet šajā brīdī gribēju tikai piefiksēt -

Ir plkst. 10.39 ceturtdienas rītā, esmu jau pabijusi lekcijās, jutusies patiesi izmācījusies, salīdzinājumā ar dažām kursa biedrenēm, un spēju runāt par tēmu, kas tikai priecē - zināšanas dara brīvu.
Vēl ir patīkama sajūta, ka diena tikai sākas, un šī būs burvīga diena, kuru veltīšu atpūtai sev un vakarā - J. koncīša apmeklēšana un socializēšanās.
Dzīvoju vienas statusā šajā dzīvoklī jau no 1dienas, un ir milzumliels sajūtu spektrs jau pāriests. Bet par to vēlāk.


Pieteicos izaicinājumam ''100 dienas no vietas laimīga'', kur jāfotografē savi laimes sniedzēji, dzīves prieciņi. Un jādara tas tieši 100 dienas (un ne mazāk, vairāk gan vari, cik sirdij tīk). Fotografējot mēs piefiksējam, kas dara mūs laimīgus, un izbaudam mirkli, nevis skrienam, skrienam, klūpam, skrienam. Tā nu, lai arī slinkoju ar fotogrāfijām mazliet, šī jau ir 4. diena, kad pildu šo izaicinājumu. Un 3 labas atmiņas man jau ir! Atliek vien vienīgi šodien atrast kādu laimīti, bet, es pat varētu apgalvot, ka esmu laimīga tagad. Kā lai nofotografē skaļu mūziku, pavasara sajūtu ārpusē un cerību sajūtu iekšpusē?

Un vēl - Vienkārši jauki, ka, kā vakar biju vēlējusies, saule ir uzradusies, drūmās domas prom, skaļa mūzika, izvēdinātas telpas, saules gaisma logos, narcises uz palodzes, un - aidā! - elpojam pavasari! Ceru, ka relaksācijas tūre noderēs un spēšu tikt ar sevi galā.

Saka, ka katrs savas laimes kalējs. (Nolamājos). Laikam tā ir, lai cik ļoti negribētos atzīt to. Jo vieglāk vainot pasauli, nevis sevi.
Tad nu - saņemamies, jaunieši! Uz priekšu! Pavasarī, dzīvē, ballītē, nedēļas nogalē, mīlestībā un tiri piri.

Hāh! Tikko izlasīju, ka 20. marts ir starptautiskā Laimes diena, kā arī oficiāli astronomiski iestājas PAVASARIS! Jutu es to visu ar savu 9. čakru, jēj.
linkpost comment

ne viss, kas spīd, ir iepazīšanās sludinājums [Mar. 4th, 2014|11:18 pm]
Viss sākās ar to, ka mana omīte, kurai ir 65 gadi, sāk apgūt interneta plašumus. Un, apgūstot inbox un draugus, pie reizes izmanto arī iepazīšanās sludinājumu sadaļu. Viņa par to savā ziņā kaunas, tomēr, vismaz man, pret to nav nekāda nosodījuma. Jo cilvēks ir cilvēks ar jūtām jebkurā vecumā - līdz miršanai. Un cilvēks vēlas būt mīlēts. Vientulība sagrauž. Tāpēc priecājos par savu omīti, kura pēc daudziem smagiem dzīves aplauzieniem un mīļoto zaudēšanas, ir saņēmusies un vēlas nodzīvot savu dzīvi pilnērtīgi arī mūža otrajā pusē. Daudzi jau noraksta vecākus cilvēkus, kuriem ir pāri 50-mit vai 60-mit gadiem, tomēr viņi taču vēl var nodzīvot līdz 80-mit, 90-mit vai 100 gadiem! Un ko darīt šiem cilvēkiem, pieņemsim, atlikušo dzīves daļu, kad esi 65 gadus jauns, un vēl priekšā savi 15 gadi?
Mana omīte ir ļoti jauka, un es viņu ļoti mīlu. Tieši tāpēc, ka viņa ir dzīvespriecīga, viņa vēl strādā, un ir mīļa ārste, viņai ļoti patīk dažādi deju vakari. Reizēs, kad aizbraucu pie viņas ciemos, viņa virtuvē skaļi uzslēgusi mūziku, gatavo ēst, dzied, un, ar kausu rokās, dejo pa virtuvi. Un sejā dīvains nostaļģisks skats un miglainas acis. Un smaids. Par bijušajiem laikiem. (Un, nē, viņa nav traka.) Man, kā cilvēkam ar superaugstu empātijas līmeni, asaras riešas arī tagad, saprotot, ak, jā, mēs to piedzīvosim visi - dažs izteiktāk, dažs mazāk. Izaugs bērni, ja tādi būs bijuši, piedzims mazbērni, mums būs sava māja, darbs, daži sapņi, kas piepildīti. Un tad Tavi tuvie un mīļie laika biedri un līdzcilvēki sāk atstāt šo dzīvi. Izzūd dzīvesdraugs. Un nav vairs teātru, deju, koncertu. Jo vienām sievietēm tur grūtāk doties. Skumji. Un vakaros zem segas ir vēsi, un ir tikai kaķis, kas silda. Un mazbērni, kas pa retam apciemo -tās reizes ir vismīļākās un siltākās. Lielā, divstāvīgā māja, kurā uzaugušas 2 paaudzes, nu ir tukša, esi viena. Dažreiz, padejojot pa virtuvi vai paskatoties jaunības dienu fotogrāfijas, atceries, kā šajā mājā čaloja bērni un mazbērni, kā pie viņiem nāca draugi, atceries viņu palaidnības un savu jaunības dullumu. Un atkal atmosties, ka esi viena šajā lielajā mājā, un viss, kas ir apkārt, ir tikai atmiņas rēgi.
Aizdomājos.
Kad stāstu par savu omīti, daudziem pirmais, kas ienāk prātā - viņa taču var iet uz pensionāru biedrībām un tamlīdzīgi. Bet tās nav viņai domātas - mana omīte, ja tā var teikt, ir jauka kundze, nevis tantiņa, un tas, kas tiek piedāvāts pensionāru biedrībās, viņu ne īpaši saista. Viņa ir sprigana, dzīvespriecīga, dzirkstoša, redzēt griboša, stilīga - ja tā var teikt par omīti! Vēlas baudīt dejas, paceļot, aiziet uz teātri. Tāpēc es ļoti ceru, ka viņa arī sev atradīs kādu jauku vīrieti, kam būs līdzīgas intereses un viņi spēs kliedēt viens otra vientulību.
Par tiem sludinājumiem -tā nu viņa bija atradusi vienu kandidātu, tomēr baidījās pati rakstīt, lai kaut ko nesalaižot greizi ar visām sūtīšanām un pogām. Sarunājām, ka nodiktēs man tekstu, es uzrakstīšu un gaidīšu atbildi. Intereses pēc parakņājos netā vēl nedaudz viņas vecuma posmā un sabijos. Maz kandidātu. Gaužām maz. Protams, jāņem vērā, ka 65 - 75 gadu vecumā ne katrs pensionārs izmanto interneta dāvāto burvību, tomēr - kā lai savādāk mūsdienās iepazīstas šīs vecuma grupas cilvēki? Ja kādam ir kāds saprātīgs ierosinājums - labprāt uzklausīšu! :) Kas darās iepazīšanās portālos šajā vecuma grupā - puse no atlasītajiem kandidātiem ir feikprofili ar vecumu 69 un kailfoto (es pat nezinu, kādu interesi vai riebumu izraisa kailie dzimumlocekļi manas omītes apziņā - un nevēlos domāt). Paliek kādi 30 varianti. No 30 variantiem atsijājam tos, kuri dzīvo pārāk tālu. Paliek 25. No 25 atlasām izvirtušos, komunicējošos krievu valodā (manai omītei nederēs), nenoteikta dzīvesstila, nošļukušus, nekoptus - palika 2 eksemplāri. Tik skarbi tas viss ir. Tā nu gaidu atbildes no šiem diviem. Cik ātrā laikā nāk pretatbilde, kādā tempā risinās komunikācija šajā dzīves posmā, par kādām tēmām runā, kurā pēc skaita e-pastā apmainās ar telefona numuriem un tiekās - es nezinu. Uzzināšu. Es patiešām ceru, ka mana omīte nejutīsies vientuļa, bet atradīs sev līdzvērtīgu laikabiedru kopīgo vecumdienu pavadīšanai.

P.S. Manā vecuma grupā, meklējot pēc maniem parametriem (vecums, augums, ar foto) izmeta 500 izvēles iespēju. Intereses pēc, ātri pārsijājot, un atsijājot kailos, ļurīgos, mazos, nenobriedušos, ar pistolēm, ar mammām, ar bērniem, ar auto, ofisa večus pie datoriem (akk, cik skarbi) - sanāca ap 50. Izvēlējos foto, kas piesaista, kā arī segvārdus, kas piesaista, atsijājās ap 30. No 30 apskatīju iepazīšanās profilus tuvāk - atsijājās 8, ar kuriem tiešām, patiešām vēlētos iepazīties, un, kāds no tiem, varētu būt labs kandidāts manai sugas turpināšanai! Garrrrkt, cik skabi. Nu, ja runājam romantiski -iespējams, ka kāds varētu būt saistošs arī reālajā dzīvē. Tā kā - manai vecuma grupai jāskumst 4 reizes mazāk - man ir 4 reizes lielāks piedāvājums. Par to padomāšu, kad lūkošos, kā izvērtīsies mana dzīve šajā realitātes šovā ''kopā, dzīvo atsevišķi''. Ceru jau, ka nevajadzēs šos burvīgos iepazīšanās sludinājumus izmantot.

Un par savu omīti - ceru,ka viņai šo iepazīšanās sludinājumu izmantošana tieši palīdzēs nejusties vientuļai un sērīgai. Un apzināties savu sievišķību arī viņas vecumā, jo dzīve nebeidzas. To der atcerēties ikvienam, kam uz brīdi uznāk neiecietība vai piktums pret vecajiem cilvēkiem. Mēs arī tādi varam būt. Un būs skumji par aizgājušo. Tāpēc baudam to, kas dots, un saprotam, ka tiesības mīlēt ir jebkuram, jebkurā vecumā. Jo tas taču ir tik skaisti!

Vēlreiz - jauku, saulainu, mīlestības un krokuspilnu pavasari! (:
link1 comment|post comment

''kopā, dzīvo atsevišķi'' jeb man tas viss nepatīk [Mar. 4th, 2014|10:06 pm]
Mans garumgarais stāsts aizsākās jau manā agrajā jaunībā, kad satiku puisi J., un atsākās viss atkal un vēl trakāk tajos laikos, kad izlēmām atkārtoti būt kopā. Un es uzkāpu divreiz uz viena un tā paša grābekļa, un es uzsildīju veco vakardienas atdzisušo zupu, un es uzvilku vienu zeķi divas reizes un tā tālāk. Vismaz man atkal ir uznācis tas periods, kad es tā patiešām domāju.
Skolā, kur mācos medicīnu,šodien mūsu jaunības maksimālismu nedaudz apcirpt ieradās kāda fantastiska pasniedzēja, kas lasa lekcijas par sievieti kā grūtnieci. No marasma, kas notiek mājās, cerēju, ka skola neliks piepūlēt smadzenes par dzīves jēgu, bet - še ku re ku! - arī lekciju laikā aizķeros pie domas:'' Vai esmu sameklējusi sev īsto un patieso tēviņu savas sugas turpināšanai?'' Vai vīrietis, ar kuru dzīvoju kopā, patiešām ir tas, kas piepilda mani kā sievieti? - (burtiski un pārnesti).
Kad 2 gadus bijām savā jaunības zenītā un trakumā nodzīvojuši kopā, tika izlemts, ka jāpaskatās, kas pasaulē vēl labs, un viņš izlēma dzīvot citur viens. Kad vēl 2 gadus bijām izskraidījušies pa pasauli, bet savus ceļus tāpat viens ar otru apzināti un neapzināti krustojuši atkal un atkal, tika izlemts, ka atkal jādzīvo kopā. Tā nu gadu atkal nodzīvojām kopā, lai atkal aplaustos un būtu te, kur esam. Nekur. Un atkal karuselis uzņem gaitu, rit dienišķais skola - darbs - ēst - māja - draugi - radi - gulēt. Un izzūd tuvība. Izzūd interese vienam par otru, sākas kašķi, netīrās veļas un trauku kaudzes (šoreiz pārnestā nozīmē). Un dažreiz šķiet, ka esmu vienīgā no mums, kam gribas, lai viss ir saulaini un idilliski, un man vajag to buču, man vajag to apskāvienu, un man vajag zināt, ka viss ir un būs labi. Bet nejūtu.
Šis gads iesākās ar ziņu, ka viņš ar darba kolēģi ir atradis divstāvīgu dzīvokli, kurš būs arī viņu darba ofiss, un dzīvoklis labs, un remonts foršs, un būs jaukumjaukā dzīve. Bet es esmu palikusi kādā otrajā, trešajā vai ceturtajā plānā. Lai arī ideja, ar kādu viņš paziņoja savu lēmumu, nav peļama, arvien vairāk pārdomājot, cepjos. Mana mistera J. arguments bija: '' Mēs paliekam kā pāris, tikai dzīvojam šķirti, viņam tajā jaunajā dzīvoklī būs sava vieta, kur pabūt mierā, bet šiet, kur dzīvojā, iepriekš, būs mūsu abu mājas. Jo šāda iespēja - padzīvot divstāvīgā dzīvoklī mājas 12mitajā stāvā ar lieliem balkoniem - var rasties vienreiz mūžā, un, 40 gados to viņš izbaudīt nespēs - tad mēs abi dzīvošot piepilsētā, kādā no mūsu vecāku mājām, jaukā, mierīgā dzīvītē.'' Tā lūk. Labi - papriecājos, ka arī man būs vairāk vietas mūsu līdzšinējā dzīvoklī, jo būs aizvāktas viņa mūzikas lietas. Varēšu rītos celties, kā man patīk, klausīties skaļāk mūziku, otram netraucējot, gulēt zvaigznītē, spļaut griestos, un skatīties filmas līdz vēlai naktij, mācīties savu medicīnu līdz nelabumam, un darīt vēl visu, visu. Salasījos interneta plašumos informāciju par jaunajiem dzīvošanas modeļiem, kas kļūstot arvien biežāk - ''kopā, dzīvo atsevišķi'', un nedaudz nomierināju savu svilstošo zemapziņu.
Tomēr! Tomēr! Kur palieku es kā sieviete, viņa draugs, līdzcilvēks? Vai tas maz ir normāls modelis? (Labi, mūsdienās viss šķobās un sabiedrības normas mainās pirms acis spēj pamirkšķināt...) Tomēr! VAI TAS IR TAS, KO VĒLOS ES? - Nedzīvot ar cilvēku, kuru vēlos par savu bērnu tēvu? Satikties ar šo cilvēku tad, kad viņš to vēlas? Jā - jūtos atstumta. Protams, izpaliks kašķi, kad kāds ir neomā, nenogursim viens no otra tik daudz, un pēc sailgošanās posmiem sekos saldās tikšanās reizes. Tomēr! Vai, ja ar to cilvēku, kuru mīl, nevēlasnodzīvot ikkatru brīdi, lai arī ir tie kašķi par stulbajām sadzīviskajām lietām?
Un es te visu laiku maļu un maļu sev šo domu, un svāstos savā nostājā - labi vai slikti - līdz, iespējams (iespējams, ka nē, jo mainīšu savu nostāju tuvāko dienu laikā), apjautu, ka varbūt pat šis cilvēks mani neredz tālāk savā nākotnē. Iespējams, ka šī ir vienkārši daiļa aiziešana no spēles, lai izpaliktu lielākas asaras un skarbais fakts. Un, pieņemsim, ja es varu gaidīt brīnumaino mirkli, kad viņš tomēr būs gatavs, vai manī sakrājies aizvainojums jau nebūs mani nonāvējis? Lai arī neuzskatīju, ka esmu īpašnieciska, bet vēlējos, lai AR MANI viņš meklē jauno dzīvokli, lai AR MANI plāno jauno dzīvokļa iekārtojumu, lai AR MANI mostās katru rītu, un lai AR MANI aizmieg katru vakaru. Jā, esmu tikai stulba sievietīte, kas vēlas sev blakus vīrieti, kam stiprais plecs un atbalsts. Bet, kur es esmu? - vecajā dzīvoklī, kurš tukšs bez viņa mantām, ar bruņurupučiem, zarkukaiņiem un kaķi, un atkal jau ar tukšuma sajūtu iekšā. Vēl viens posms nokūleņots, un sajūta tieši tāda pati, kā tad, kad viņš aizgāja iepriekš (ak, jā, mēs abi izlēmām). Pf. Lai arī šoreiz formālāk situācija tiek saukta modīgāk un stilīgāk, fakts paliek fakts - viņš viens, es viena.
Un pēc tādām lekcijām, kā šodien skolā, par mātītēm, tēviņiem un tā - varbūt man tomēr jāatzīst sev, ka man apnicis pist sev prātu un domāt, prātot, kā būs, ja būs. Daži teiks - ļauj plūst visam, kā ir, tad gan jau redzēsi. Bet es vēlos zināmu skaidrību par nākotni! Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas nomoka katru - dzīves jēga. Mana dzīves jēga - palīdzēt cilvēkiem, ko vēlos darīt ar medicīnas plaīdzību, tomēr, es nevaru darīt citus laimīgus, ja pati neesmu laimīga. Un manai laimei nepieciešama stabilitāte un zināms pamats. Nepieciešams tāds dzīves modelis, kurā varu justies droši, lai spētu tālāk izpausties. Un šajā dzīves periodā nu nemaz nejūtos droši. Daži teiks, ka nav nepieciešams kāds cits, lai justos stabili, ir jāmīl sevi, nevis jāizmanto kāds cits. Tomēr, nezinu, pareizi vai nē (vispār nav pareizu un nepareizu lietu), manai stabilitātei nepieciešama māju sajūta, cilvēks, kas ciena, kam uzticos, vēlos rūpēties, vēlos smieties. Vēlos, lai jūtu, ka man ir mans atbalsts. Jā, protams, to spēj sniegt arī kāds tuvs draugs, un daudzi jūtas pašpietiekami un labi vieni, bet esmu varbūt zemākā? savādākā - teiksim tā - līmenī - man vajag dzīvesdraugu un apziņu, ka kāds ir pārāks par citiem, un esmu viņam arī tikpat nepieciešama, cik vinš man. Varbūt atkal sabiedrības normas, kas uzspiestas mums, un savādāk mēs nespējam dzīvot, bet varbūt vienkāršās patiesības, kas apzinātas par sievieti un vīrieti jau senajās mācībās.
Tā nu baudīsim ''kopā, dzīvo atsevišķi''un jau tuvākajās dienās apņemos noskaidrot, vai man te jēga sabrukušajā ligzdiņā sēdēt un gaidīt oliņas, ko perēt, vai arī manam tēviņam ir zudusi mīlestība, mēģināšu atrast, kur man viņa ir, un padomāt, ko darīt tālāk.
Baudiet dzīvi, un nedramatizējiet, neperieties kā es! Pasmaidiet! Jo arī es šo visu pēc laika lasīšu ar smaidu! :)
Lai labs un saulains pavasara sākums!
linkpost comment

un Tu nezini,kur likties [Jun. 2nd, 2013|05:03 am]
Jo Tava drauga pirmã míla ir vińa brívdabas pasâkuma ballìtê, vińš ar vińu nozúd krûmos uz pusstundu, atnesdams par trofeju vińas rokassprãdzi " veco labo laiku vârdã", un, kad besí vélos doties pie vińa un viña vecãkiem gulêt jau no ríta uz mãju pusi ( vińš turpina izklaides), mãjãs (?) pârnãkot, viña jau ir priekšâ ( 5-os no ríta) un sirsnígi runãjas ar mana drauga mammu par vecajiem labajiem un visu citu.
Neko.
Guĺu viena gultã bez drauga un klausoties, kâ lejâ čunčinãs sarunas starp pirmo mílu un viña mammu.
Man uzreiz vajadzêtu pazust pagrabâ vai vêl dziĺâk? Iet prom? Vai turét godu? ( Kas nu vsp par godu tas skaitâs?).
Paguléšu te kã liekã un apdomâšos, ko, wtf, es te vispâr daru?
Saldu miegu, kunkulíši, hiuñas notiek, dzíve ir rožu dârzs. Ar dzelkšńiem. Sañemiet!
link1 comment|post comment

Ir tādas dienas [May. 28th, 2013|10:07 pm]
[mood | angry]
[music |Rammstein - Kuss mich (Fellfrosch)]

Kā, piemēram, šī, kad biju uzrakstījusi garumgaro penteri ar savām dusmām, un tad mani neveiklie pirkstiņi saspieda kaut ko, un viss izdzēsās! Dusmas ir nedaudz mazākas, tomēr gribējās izvemties tepat, lai citreiz, kad ir vēl sūdīgāk, varētu palasīt ierakstu un pasmieties.

Man ir lielisks J. Mājās pārrados kā pūķis, sliktā garstāvokļa iespaidā sāku berzt māju, saģērbos kā revolucionārs, un klausījos Rammstein, īsti pat runāt negribot. Un tad J. piedāvāja lielisku spēlīti ar viņa vakar iegādāto pusnopietn-profesionāl-amatierisko bumbiņieroci (tas tiešām ir ierocis, nevis kas erotisks) šaut mērķī un izlādēties. Lai piedod partiju aģitācijas plakāti, vismaz tagad zinu, kādās partijās ir kādi cilvēki. Skanot Rammstein, izliku savu enerģiju un dusmas pret pretējo sienu, kamēr mans J., man blakus bosa krēslā sēžot, kā īsts profesionālis, veroties binoklī, komentēja manus panākumus. Lai cik traki tas neizklausītos, šāda izlādēšanās man palīdzēja. Varbūt ne tik daudz kā pati šaušana, bet gan J. sapratne, ka man ir sūdīgi, un amizantais ierosinājums: '' Negribi pašaut ar ieroci?''
''Jā, protams, katra sieviete, atnākot mājās sliktā garstāvoklī, vēlas pašaut ar ieroci!''
Un tad mēs pasmējāmies, pašaudījāmies, un sapratu, ka dzīvē nav viss tik sūdīgi. Ir vismaz daži, kas sajūt mani. Un vēl no dažiem daži, kas vēlas rīkoties, lai palīdzētu. Un tie daži vissvarīgākie, un tie daži viszīmīgākie.

Lai Rammstein ar jums, eju izlādēties vēl nedaudz, metot no skapja ārā savas vecās lupatas.
link2 comments|post comment

Avantúrceĺojumi un dziesmu albuma vâcińš [May. 18th, 2013|08:04 pm]
Ríga- Bauska. Ceĺâ uz muzeju nakti un manam misteram J. svinêt dzimšanaa dienu.
Şodiena ir priecíga negaisa un siltã laika dêĺ, bet arí melanholiska- iespéjams, ka tieşi ší paša iemesla dêĺ.

Pèdéjo reizi pa šo šoseju autobusã braucu pirms 8 mênešiem, kad devãmies ar manu NadínuNadínu avantúriskajã ceĺojumã uz Berlíni. Un tâ nu es saldsérígi uzvandu tã laika sajútas un kału plãnus un audzinu apńenşanos šìs vasaras piedzívojumam. Jãpiebilst, ka tas bija pirmais ceĺojums ar Nadínu, un músu tendéms bija fantastisks, bet aizpagâjušajâ vasarã identiskã situâcijã biju ar Vitu. Vai labãk nesabojãt labâs atmińas un dzíve iekârtosies tâ, ka 3. avantúrceĺojumã man bús jauna biedre? Bet, lai vai ar biedriem vai bez biedriem, avantúra ir jau ceĺã, viss vêl stâjas ístajâs vietãs, lai jau vasaras beigãs varêtu krist citzemju kultùršokos un prieciños, atrasties uz šís pašas Bauskas šosejas, atstãjot uz kãdu nedêĺu Latviju un te atrodošos cilvêkua. (Par Vitu, NadínuNadìnu un vêl dažiem Ìpaşajiem cilvêkiem kâdâ citã reizê sniegšu izsmelosu informãciju, jo mani patiešãm kaitina rakstìt no skãrienjútígã telefona ( viedtãlruńa?), jo man laikam ir greizs magnêtiskais lauks, vai arí man vienkârši neizdodas sadarboties ar tehniskâm ierícêm ( par to man arí padomã raksts) .

Otra lieta, ar ko vêlêjos padalìties- vakar un šodien noñêmos ar kompaktdiska vãciña izveidi. Mans misters Jé ir bijis tik talantígs, ka ar grupu sacerêjis dziesmas un ierakstíjis albumu. Bet lídz taustâmam objektam šì iecere neaizgãja, tã nu es kã sirdsmílã draudzene, izlêmu pirmos taustãmos objektus uzdãvinãt vińam pate. Albuma vãciñš bija samaketêts, tã kã ar to es vismas nošaut garãm nevarêju- jau iepriekş bija izlemts, ka bûs kartona vãcińi, kurus atverot, iekšâ glíti iekãrtosies apdrukâts disks un grâmatińa ar stãstu. Bet - nu ir jâuztic profesionãĺiem tãdi darbi kã diska vãcińa taisíšana. Man pazístamã drukãtavã man bija dotas visas iespéjas un tehnika, lai varêtu visu sacaurumot, salímêt, nogiljotinêt un visãdi citãdi profesionãli izdaríties, bet man nesanâca! Pinkerpinkeros sataisíju 10 dãvinãšanas eksemplãrus, kas nu beigu beigãs izskatíjãs pêc mana 3. klases darbmãcíbas stundas lipinãjuma. Bet lai vai kã- mans J. novêrtêja manus centienus un sapratni, cik vińam pašizpausme múzikã ir svaríga. Nãkamajai túkstošlielajai disku tirãžai man 1001 ieteikums jau gaida, un mãcíba - mãcíbińa- visus darbus profesionãli pats izdarít nevari, mazâk galvassãpju un labâks rezultãts rodas, dažreiz to uzticot cilvêkiem, kas no tã ko vairãk sajêdz. Bet- albums " Es meklêju cauri visam" no grupas KPT jeb Konstitúcija Têjã ir gatavs un taustãms, spiedziet pie músu dzîvokĺa durvím, fanojiet, alkstiet, un, iespêjams, misters J. pieškirs jums kãdu kopiju ar visu autogrãfu uz krútím. Savãm.

Lúk tã.
linkpost comment

Mês visi búsim peĺkes [May. 18th, 2013|04:45 pm]
Gadsimta lietus virs manas galvas un sirdí! Ists negaiss! Un pêrkons, un zibens, un vêjš un viss, viss tieši tas, kas bija nepieciešams! Aizskalo tagad prom ziemas apkãrtlidojošos putekĺus un noskalo músu kernenisus un kaitígãs domas.
Piesaka sevi vasara, svelmaina, lietusgãžu pilna un patíkami veldzêjoša.
Jã- šãds laiks man pavisam patík!
Un cilvêki dívaini slêpjas, paniko un raustâs no pêrkons. Un es izbaudu! Gan šo smieklígo cilvêku bíšanos un šausminãšanos, gan apzińu, cik viss ir jauki!
Baudam lietu, mílam negaisus un siltos vêjus, pienaini maigãs naktis, sienãžus un siena smaržu un visus, visus citus mazos dzíves priecińus, kas mums, patiesíbã, atvêlêti diezgan daudz, ja ttikai protam saskatít.
Došos lêkãt pa peĺkêm, un iesaku darít to arí Tev! Jo nekas nav labâks par izbrínítãm cilvêku sejâm, kas, noraugoties uz mani, noraidoši krata galvas par muĺka skuki, tomêr iekšienê alkst tãpat kã es- pasútít visas sabiedríbas normas un lêkãt, lêkãt, lêkãt!
linkpost comment

Mása [May. 16th, 2013|05:31 pm]
Nu galígi negribêjãs sãkt te visu uz negatívã, bet, tã kã esmu apńêmusies fiksêt te visu, kas mani iedveamo un satrauc, tad nu saku, ko domãju arí šobríd.
Ir cilvêkam tâdas rakstura ípaşíbas kã empãtija, nesavtíba un lídzcietíba. Manai mãsai nepiemít pilnígi NEVIENA no ším ípašíbãm! Tik egoistostisku un tikai no sava skatu punkta uztveroşu cilvêku ir grúti izprast, kur nu vêl sadzívot lídzãs un sadarboties. Pusaudžu gados cerêju, ka tas pãries, bet joprojãm vińã ir pãrliecíba, ka visa pasaule ir vińai ko parãdã. Jo kakji, kuru tik ĺoti ukinãja un bužinãja, lídzko tas laukos gúst smagu kâju savainojumu un knapi staigã, var arí tur atstãt aprúpêšanai omítei, pat nepateicoties, nesarunâjot, nepiezvanot un nepainteresêjoties. Jo dârgã mãmińa manai mâsińai var uzdãvinãt mašínu, kaut vêl tiesíbu nav un, izskatãs, ka tuvãjajã gadsimtã nebús. Jo vińa taču vienmêr ríkojas pareizi un " viss bús labi". Jo aiziet uz fitnesu ir lietderígãk, kã aizbraukt pie vecãkiem ciemos. Jo parkets ir kruta, límêtie nagi forši, veseligs uzturs tiek sludinâts katru brídi, realitâtê grêkojot ar " vienas reizes" burgeriem. Izlikšanâs, pãrãkums un krutums. Protams, ne visiem ir jãizpatík un vińai noteikti nav jãbút tãdai kã man, nav par visãm varítêm jãdara tas, ko negribas. Bet ir JÃDOMÃ! Visa pasaule negrozãs tikai ap vienu cilvêku. Rícíbas ietekmé arí citus, ja vien Tu nedzívo tuksnesì. Cilvêkattiecìbas ir jãkopj.
Es mílu savu mãsu, protams. Un nevêlu vińai ĺaunu. Tikai vélmi, lai tas egoisms kaut mazliet izzúd, jo var gadíties, ka tas kâdreiz dzívê ĺoti smagi sãpés.
Padomã, kã jûtas citi, kad ríkojies šãdi vai tãdi. Labie darbi un attieksme atmaksãjas. Sliktie- divkãrši. Karma, karmas kundze.

Viss. Esmu runãjusi. Jútos nedaudz labãk.
linkpost comment

Mana omíte raksta blogu [May. 16th, 2013|04:14 pm]
šodien, šajâ svinígajã dienâ, kad esmu izlêmusi te ganít savas skudras, kas ârdãs man pa galvu, apcerêju, ka bútu bijis superúber kruta, ja jau mani vecvecãki un omíte kopš 1989. gada bútu blogojuši par manu dzívi- ir vêlme daudz ko apcerët, pafilosofët, padalíties un rast jaunas idejas, un tagad esmu apjukusi, no kura gala gan labãk sãkt.

Lielajâs nodaĺãs mana dzíve varêtu iedalíties péc šãda principa:
* sajútas, izjûtas, tagadne, pagãtne, darbíbas un likumsakaríbas, savstarpéjâ mijiedarbíba
un vêl visâdi gudri, saísinot- Dzíves atklãsmes šajã dzívê un realitãtê, kas citiem, gan jau, sen atnãkušas, citiem nepienãks nekad.

* mãjas iekãrtošana, pukes, interjera priekšmeti, jeb kã es piekrauju savu mãju ar vêža omulíbas veicinošiem krãmiem, kurus citi nekâdã gadíjumã nedríkst saukt par krãmiem.

*ceĺojumu apraksti no dažãdãm valstím un dažãdiem ceĺošanas veidiem

*Misters J. Pašai salídzinãšanai, kâ attístãs prãta un dvêseles strídi. Mans gãjums lídz šejienei, kur esmu.

*kas més esam un kas ir músu dvêseles? Ko skaidro sapńi, un kas tie ir? Dzíve péc nâves. Viss apcerígais un netaustãmais par músu sútíbu uz Zemes.

* grãmatas, filmas, seriãli, teãtri, pasãkumi, koncíši, festi

* nekurneieliekamas lietas un domas

Pagaidãm, kamêr strukturizêju savas domas, par katru sadaĺu jau kaudze domu.

Un nê, man ir draudzenes, kam pastâstít šo visu, bet, tã kâ mana omíte par mani nerakstíja blogu kopš manas dzimšanas, rakstu un spriežu es, lai mazbêrni zina, kãda vecmãmińa vińiem jauníbã bija. Un pati, rokãm trícot un protèzém klabot, vecumdienãs smiet un raudãt prieka asaras par skaisto, aizgãjušo jauníbu un trako skuki, kãda bijuse pate.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]