citu ārprātīgo dzīves

Tā ir klāt un jūs varat to nopirkt sev vai kādam, kas mīl teātri, pie viena atbalstot to.
Pieklājīgs mākslas izdevums ar bagātīgu vizuālo: 30 EUR
https://theatre.lv/homo-novus-gramata-festivala-30-gadu-jubilejas-izdevums/

(bilingvāls izdevums, der ārzemju draugiem)

atklāju, ka pedikīra laikā var lasīt grāmatu.

man vispār ir crush uz divām transmeitenēm

Izgāju Final Fantasy XVI. Ļoti nepatika.

"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."

Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.

raudu, jo man sevis briesmīgi Žēl. jāsaņemas tomēr aiziet uz to Vītola klīniku. tas noteikti būs ahujenna dārgi, bet es nevaru arī dzīvot tā kā šodien, kad noslīdējums pēkšņi tāds, ka rauj uz augšu un nevar ērti ne sēdēt ne gulēt, ne stāvēt, un urīnpūsli arī dedzina. es jau zinu kas tas ir, man tikai vajag lai kaut ko izdara lai ir arī dzīves kvalitāte, bet es neesmu gatava arī operēt par tiem baisajiem cipariem. bet nu paraudāju, vismaz uztaisīju e-pieteikumu endokrinologa vizītei, tur pat jau nākamajā nedēļā var tikt (ja tomēr sazvana tas administrators, lai nestāsta ka viņiem nepazūd pieteikumi no mājaslapas nevis tikai trīs reizes nevar sazvanīt un tāpēc 'pieteikums dzēsts'), apskatījos to zobu higiēnistu (plānā bija decembrī) un arī Vītola klīnikai pieraksti nav uz rītdienu, var paspēt to krupi (un vaimanuvai-uķipuķi-kādsesnapadziņš) norīt

Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju.

ēdu plikus rīsus, iztēlojoties tiem klāt pareizo mērci