ārprātīgo sapistās dzīves -

Mēģinājumos, kur man ir jābūt režisorei, es vienkārši randomā kaut ko runāju un vispār nesaprotu, kas man būtu jādara. Un kas man būtu jāliek citiem darīt. Un tad es jokoju, lai mums visiem nebūtu tik neērti.

Mēģinājumos, kur man ir jātēlo, es vienkārši randomā kaut ko daru un arī nesaprotu, kas man būtu jādara. Es tēloju, ka tēloju.

Vārdu sakot, nespēju iedomāties, kāda taustīšanās pa tumsu būs manas izrādes mēģinājumi. Toties šodien uz ielas redzēju aktrisi, kuru gribētu otrai galvenajai lomai. Laikam liktenis rāda, ka jāsaņemas un jāuzraksta viņai. Mēģināts nav zaudēts. Laikam.