ārprātīgo sapistās dzīves - August 21st, 2012

Ļoti gaidu, kad beigsies mana apsēstība ar tīņu seriāliem. Ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc mani tā pavelk tādi mēsli kā 90210, Gossip girl, pat tikko iesāktās pilnīgais sviests Teen wolf. Bet sen jau bija skaidrs - caur to es izdzīvoju to visu, kas manos tīņu gados trūka. (nē, nav tā, ka es ilgojos kļūt par sumpurni viduskolā)
Tai laikā, kamēr citi gāja uz randiņiem, izdzīvoja pirmos skūpstus, pirmos boifrendus, tusēja pie Laimas (ak Dievs, tāda štelle takš arī bija) un pārdzērās pirtīs, tusēja Super FM klubā vai darīja sazin vēl ko, es biju pārāk aizņemta esot nūģe, esot neglīta un resna, lasot grāmatas, klausoties īmo mūziku un sapņojot par to, ka kādu dienu maģiski pamodīšos smuka un stilīga.

Saprotu jau, ka stulbi joprojām to visu nožēlot, bet tiešām joprojām iekšā ir tas rūgtums, ka visu to palaidu garām. Tāpēc arī skatos visus tos sūdus, lai arī nu jau tiešām vismaz kādus 5 gadus vairs nevajadzētu.

Protams, no otras puses novērtēju to, ko man deva tieši šādi tīņu gadi, kādi man bija. Priecājos, ka tagad man ir diezgan vienaldzīgas lietas, kuras lika šausmīgi pārdzīvot agrāk. Bet jā, tā sajūta, ka esmu palaidusi garām savas dzīves 'lieliskākos gadus' katru reizi ieduras sirdī, kad skatos kārtējo sēriju ar lielisku 'prom' balli.

Pat ja tā ir Bafijas 'prom' sērija, kur tiek uzspridzināta skola. Savā vidusskolas izlaidumā es neatceros neko jautru. Nebija slikti, bet nenotika pilnīgi nekas, kas būtu palicis prātā. Ja atskaita to, ka mūsu audzinātāja savāca kādu kasti bulciņu un ka man bija šausmīgi salokoti mati.