Šovakar iešu randiņā ar otru svarīgāko savas dzīves vīrieti. Viņš ļoti vēlējās sadarīt kaut ko tikai ar mani, un es nespēju viņam atteikt.

Meita vakar bija laimīgākā meita pasaulē, jo uzvilka mugurā brāļa dzelsvīra tērpu, apsēdās uz koka šūpuļzirdziņa un paziņoja, ka viņa ir "dzeusvīls-zollo".
Kurpretī šorīt atrada mūsu spīzdīgo plastmasas kroni, paziņoja, ka es esmu karaliene un man tas jāliek galvā. Tādas arī devāmies uz dārziņu. Sapucējušās un laimīgas.

Tūlīt jāsākas boardingam uz Tbilisi. Borispoles lidosta lielāka par Rīgas, tomēr šmiga šejienes tax free līdzīgās cenās ar rimi atlaidēm.
Un angļu tekstus ierunājis robots nevis kāds vietējais. Viss labi saprotams.

Varbūt vēl kādam noder mūsmāju atklājums. Grāmata par princesēm. http://www.lielsmazs.lv/index.php/lv/gramatas/princese_pa_pastu/
Ļoti rõzā, tā, ka meita spiedz aiz sajūsmas, tajā pat laikā tik citādāka, ka to mīļuprāt klausās arī 6gadnieks puika (kurš pirms grāmatas atvēršanas paziņoja, ka viņu interesējot "tikai spai-der-mens").
Mūsu favorīte ir par princeses nejaukajām kājām. "Tās sita un spārdīja visu, kas gadījās pa ceļam: akmenus un kastaņus, izmestas plastmasas pudeles un skārdenes, taču tāpat arī nokritušus rotaļu lāčus, sniegavīrus un nomaldījušos ezīšus. Kājām arī patika žļakstināties dubļu peļķē, tāpēc tie, kas gadījās tuvumā, bija no galvas līdz kājām dubļaini. Un - pats trakākais - reizēm gadījās arī tā, ka šīs nejaukās kājas aizlika citām kājām priekšā kāju."

Padalīšos arī te ar savu pēdējā laika Atradumu.
https://www.youtube.com/watch?v=u9Dg-g7t2l4&feature=share

Jāatzīst, paklausījos arī viņu oriģinālo daiļradi, bet tā tik ļoti neuzrunā kā tieši šis gabals..

Pagājušajā naktī es domāju par savu meitu un viņas dārziņa gaitām. Cik ļoti tur "sagatavo skolai" un cik ļoti pedagogiem ir svarīgs "tagad visi griežam ar šķērēm, bet tagad visi krāsojam ar krītiņiem", un cik ļoti mana meita tajā neiederas. Un kā viņu lauzīs. Viņa ir tik fantastiska sava ceļa gājēja, kas pati izdomā, ko kurā brīdī grib - kad spēlēties ar smiltīm, kad lasīt grāmatu vai kad būvēt vilcienu. Skumji, ka daudzējādā ziņā šādas izvēles brīvības viņai turpmāk tiks liegtas. Protams, pedagogiem tā ir ērtāk, bet vai tas tiešām ir pašu bērnu interesēs?

Hah. Sodien iegaju vieteja Rozes gramatnica, lai aplukotu "izskaidro man! (100 isti bernu jautajumi pat kuteligu temu)". Skatloga gozejas, pasa gramatnica staigaju, mekleju, lidz beidzot paludzu pardevejas palidzibu. Sanemu to kopa ar monologu, ka, (talak aptuvens citats) re, kur dzili augseja plaukta dazi eksemplari stav, bet vispar es to neiesaku un nereklameju, ta domata vairak tadiem netradicionalo gimenu piekritejiem, ir tik daudz citu jauku gramatinu par cilveka kermeni; es ari runaju ar vienu skolotaju, vina ari neatbalsta.

Naudas man tapat sodien nebija, bet nu.. Wtf?

Iedomāju kādu "step-kaunteri" telefonā uzlikt, taču apstājos pie tā, ka visas aplikācijas grib piekļūt arī maniem fotoattēliem. Ko viņi ar tiem grasās darīt? Sazīmēt bildēs mani, noteikt manu resnuma līmeni un tad likt daudz staigāt? Tā arī laikam palikšu neuzzinājusi, cik daudz staigāju.
(Vai tā ir mana tieksme pēc kontroles, kas izdomāja, ka man vajag skaitīt soļus, sak, ja neko citu tad vismaz šito pakontrolē?)

Un vispār. Līdz nākamajai 5d jāpaspēj noskatīties 2.hobitu filmu. Būs pieaugušo vakars. Bezbērnu. Nē, pieaugušu bērnu. :)

Kas ir tas nemiers, kas neļaiuj atslābt?
Visu laiku meklēju, par ko uzvilkties. Kāpēc nevaru būt mierā?

Šobrīd domāju par dēla skolas gaitām. Nu, nav man ticības parastajām skolām, ka tās spēs nenokaut viņa potenciālu, bet iedvesmos. Meklēju alternatīvas.