šodien vienā audumu veikalā kāda kundzīte ap gadiem 70 sūdzējās, ka savai sarkanajai (līdzpaņemtajai) blūzei nevarot atrast piemērotas pogas. oriģinālās gaismā pārāk gaišas izskatoties. gribētos par pāris toņiem tumšākas. un, jā.. tagad jau pogu izvēle tik maza.. (to viņa teica, stāvot pie sienas, kas bija no augšas līdz apakšai ar dažādu krāsu, toņu, izmēru pogu bundulīšiem.)
un vēl tādu sprādzi griboties, ko džemperim pie kakla piespraust. lai izceļas. citādāk tas džemperis tāds neizteiksmīgs. bet šajā veikalā jau nekā nav..

ak, ja man būtu tādas problēmas.

vienas labas ziņas pēc otrām.
atradās rammstein-rīdi biļešu pircējs. tā ka jācilpo iepirkst sēžvietas, kamēr ir.
un jauns braucamais arī būs. labu labais. jau rīt.

vakarnakt domāju par tramvaju.
pirms gulētiešanas biju iemetusi aci observatorijas mājas lapā, un tur pie izrāžu bildēm bulim bija tās 80to gadu ūsiņas. un tad gan viņš man savilkās ar tādu prastu (plebeju) amīti, kas mājās māk tikai sist dūri galdā un malkot aliņus. un ieklapēt sievu, ja kaut kas nenotiek pēc viņa, tēviņa, prāta.
bet rēzijas varonē vēl joprojām nemācēju saskatīt to "iekšējo sirds brīvību". varbūt to nomāca viņas, manprāt, pārāk lielā cenšanās izlikties par labāku/ citādāku (un līdz ar to tās asociācijas..). vai tā ir tā iekšējā sirds brīvība?
labi, ka žurnālītis nodots tipogrāfijā. tagad ir daudz laika izkošļāt to visu & pārdomāt vēl & vēlreiz.

nespēju beigt priecāties par savām lakstaudzētāja prasmēm. par spīti daudziem pie dieviem aizsūtītiem lakstiem beidzot ir kādi, kas turas.
grinčam jau otrais metiens. patlaban rēgojas jau 5 bēbīši. varētu vēl kādreiz uzziedēt. nu, nākamajos ziemsvētkos, lai būtu pavisam pēc programmas un radurakstiem..

t. observatorija tomēr ir kaut kas. ja uz izrādi ar kaimiņu gājām ar domām, ka diezi vai vēl kaut kad (jo tomēr pasālīti tas prieks iznāk), tad pēc tās bija skaidrs, ka vismaz pāris dažas reizes sezonā tie lati ir jāsaskrāpē & jāaizdodas paskatīt labas lietas tuvplānā. tik tuvplānā, ka varētu aktieriem, nez.. sviedru lāses uz sejas skaitīt.

rēzijas attēlotā varone nez kāpēc šausmīgi atgādināja kādu aizjūras zemē mītošu blondīni..

labs darbiņš, kas padarīts. varētu aš kaut ko atkorķēt. :)

vakarnakt, kārtējo reizi kā vilciņam virpuļojot pa gultu un meklējot, kurā palaga krokā nomaskējušās miega peles, atkal domāju par cilvēku motivāciju darīt lietas. domas skaisti vērās viena pie otras kā meža zemenes uz smilgas kāta. jau tajā pašā brīdī zināju, ka no rīta par to vien vāra nojausma būs palikusi, visi vārdi būs izčabējuši.
īsumā.. par to, ka lielākoties tomēr visam pamatdziņa ir nepieciešamība būt noderīgiem citiem (un nepieciešamība tapt novērtētiem no šo citu puses, ka, jā, tu tiešām esi man/ mums noderīgs). tādējādi apliecinot, ka esi normāls sabiedrības loceklis, kas spēj iekļauties kolektīvā, sastrādājoties ar to. un tad ir laba sajūta. vai varbūt ir vēl kāds iemesls?

man šobrīd kaut kas sāk pietrūkt. nav tās labās sajūtas. kaut kur pazaudējusies. un nezinu, aiz kura pakša lūkoties, lai to atdabūtu atpakaļ.

priecīgs priecīgs priecīgs

grrr

augļu salāti (pie svētdienas ar saldējumu) un pirms tam anti-žagu-lāču pastaigas laikā, iespaidojoties no stāsta kā kļūt slavenai, vaļā mute un sniegpārslu medības. un labas domas, jo viss ir tieši tā, kā es vēlos. laime pilnībā.