vakarnakt domāju par tramvaju.
pirms gulētiešanas biju iemetusi aci observatorijas mājas lapā, un tur pie izrāžu bildēm bulim bija tās 80to gadu ūsiņas. un tad gan viņš man savilkās ar tādu prastu (plebeju) amīti, kas mājās māk tikai sist dūri galdā un malkot aliņus. un ieklapēt sievu, ja kaut kas nenotiek pēc viņa, tēviņa, prāta.
bet rēzijas varonē vēl joprojām nemācēju saskatīt to "iekšējo sirds brīvību". varbūt to nomāca viņas, manprāt, pārāk lielā cenšanās izlikties par labāku/ citādāku (un līdz ar to tās asociācijas..). vai tā ir tā iekšējā sirds brīvība?
labi, ka žurnālītis nodots tipogrāfijā. tagad ir daudz laika izkošļāt to visu & pārdomāt vēl & vēlreiz.