riktīgi atsit bērnību, kad vēlos rudeņos/agros pavasaros vēl/vairs nebija apkures & istabā nācās teju vai cimdos sēdēt.
a tagad esot 21.gadsimts, tā runā..

virs mums ir ievākušies jauni kaimiņi, vakar lauza vecās mēbeles. skan smieklīgi, vai ne? jo īpaši, kad brīžam ir sajūta, ka tūlīt ievelsies pie mums ciemos..
bet tādi lādzīgi puikas izskatās.
atkal jānodibina kaimiņu būšana. man patīk. arī komunicēt. bet arī tas, ka zinu savus kaimiņus. jā, neesmu Rīgas centra skuķis. neesmu vientuļā ave. un lepojos ar to.