vakardienas saruna ar Viesturu bija visnotaļ interesanta, feina sajūta, ka kāds novērtē

tiesa gan, muti šķoba, acis bola (esmu tak maza meitene, tur neko nevar padarīt), nepārtraukti, jo dikti jancīgs tas piedāvājums, pagaidām neoficiāls

viela pārdomām kādam laikam. taču tajā pat laikā man tas liekas drausmīgi smieklīgi. saspurdzos ikurāt katru reizi, kad atkal iedomājos

no otras puses.. varbūt pietiek haļavu dzīt? jo bieži, pat pārāk bieži ir maz darāmā, smadzene arī pavisam novārtā stāv, kaukāds izaicinājums pietrūkst..

gan jau ka rasnačs uc tāpat turpinās sveicināt. :D