pēdējo dienu nekādi neizturējām. vēl nebija pusdienslaiks klāt, kad vēderi rūca kā Āfrikas lauvas. saņēmām akceptu lauvas pabarot. tā arī bija vienīgā diena, kad gribējās ēst.
rezumē - lai arī svari ir sabojājušies & rāda kaut kādus mistiskos ciparus (mājās par pāris latiem iegādātais svars vienus, bet trenažieru zālē pavisam citus; laikam mans dzīvsvars ir nenosakāms lielums), ir sasniegts vēlamais - atkal varu iekāpt vecajās biksēs. vismaz tajās, ko iru mērījis. laika jautājums, un būs vēl labāk, mandomāt.

tādu kefīru varot atkārtot ne biežāk, kā ik pēc 2 mēn.
varbūt saņemšos vēl kādreiz.