| pēdējo dienu laikā par daudz skaskaras tās divas pasaules. vienā zog bērnu ratu riteņus un jocīgas tantes nāk klāt, ar šausmām teiktdamas "fui, kā jums nav kauna!?!" tādā tonī, it kā es viņu mātes kapavietu būtu piesmējusi, tad piemetinot "kas jums mugurā!?!" (ir aizdomas, ka viņa to teica par slingu, taču balss bija tāda, it kā man mugurā būtu tērps, kas ar mazu bērnu līķīšiem apdrukāts). otrā vienradži neskraida apkārt, purkšķinādami varavīksnes, vai pūkdupši plastmasas smaidiem nepārtraukti nevēlē pārējiem daudz laimes. toties valda cieņpilnas attiecības cilvēku starpā. tur var justies droši, labi.
..tās divas pasaules, kas, zinu, īstenībā ir viena.
dilemma. vai turpināt censties darīt pasauli labāku? vai tomēr mest to visu pie malas un iet dzīves izdzīvošanas kursos? |