jau pāris dienas ausīs skan dziesma par to, kā runcis tika iestādīts dobē. tie vārdi, ko atcerējos no bērnības, skan. respektīvi, piedziedājums (kā jau normālam latvietim nekas cits prātā nepaliek).

atradu netā tekstu, bet.. tai pēdējai daļai ir kaut kāda citādāka meldija nekā 1. pantam. vismaz uz beigām. kaut kas tur ir citādāk, bet neatceros, kas tieši. nevaru atcerēties, kāda. un jūtūbe arī nepalīdz.

Runci, teic vai tev nemaz,
būt par puķi negribas?
Runcis atteica - jā gan,
būt par puķi gribas man.

Tā, lūk, runci mēs
iestādījām dobītē.

Bet, lai puķe augtu skaista,
tā mazlietiņ jāaplaista.
Runcis, sadzirdējis to,
sacīja - vai zināt ko,
man viens darbiņš
vēl priekšā. Žvikts,
un krūmos iekšā