ir reizes, kad cilvēku zvani mani atstāj vienaldzīgu vai pat padara cinisku, ka varu veidenbaumu citēt klausulē (uz zemes nav taisnības, dūrei tik spēks). tomēr reizēm gadās, (kā šoreiz) ka nabaga cilvēks ir bijis tik labs savā sirdī, ka nav pieļāvis iespēju, ka PILNĪGI VISĀS jomās var būt krāpnieki, slikti cilvēki. šajā gadījumā kundzītei sāpe par mātes apbedīšanu. par to, ka kapos, kuros apglabāja, tomēr nevar noslēgt zemes pirkuma (tikai izīrēšanas) līgumu, līdz ar to pastāv iespēja, ka kādā dienā, ja īres nauda būs nedaudz aizkavējusies, pa virsu tiks uzrakts kāds cits. kapu zemes īpašnieks samānījās. un tagad, kad ir sarunāts, ka varētu to nabaga māti pārapbedīt citos kapos, to nevar izdarīt. un sieviete arī tajā vietā pie mātes īsti netiek, viņai bail, jo tas zemes īpašnieks..
iespējams, var šmaukties visādās jomās, bet jābūt tomēr kādām robežām.
un kārtējo reizi pats stulbākais, ka pilnīgi neko nevaru palīdzēt. ok, iedot apsīša numuru un teikt "sačustvuju". un mierināt sevi ar domu, ka tas zemes īpašnieks pa hārdo sabojās savu karmu.

šodien priecājos, ka vairs nav ilgi..