nesen viens te manī kārtējo reizi iesēja pārdomas par tēmu 'latvieši, kas pamet valsti'. zinu, ka ir visādi apsvērumi, kāpēc katrs izvēlas vienu vai otru ceļu. taču šoreiz lielākais cepiens iznāca par tiem, kas pieskaitāmi pie *)labākajā gadījumā videni beigušais (ar ambīcijām, nē, drīzāk prasībām (jo ambīcijas ir laba lieta) tādām, ka maz neliekas), *)gaterstrādnieka tips (ar tādām pašām prasībām), *)visi pārējie, kam slinkums savu pakaļu kustināt (tomēr ir prasības), lai kaut kas notiktu tepat uz vietas, kaut kas salīdzinoši vēl jaunā valstī tiktu radīts no jauna. jo, protams, daudz vieglāk ir aizbraukt uz kaut kurieni, kur viss jau ir gadu desmitiem iestrādāts & gatavs. atliek tikai kā mazam melnajam strādniekam - zobramtam iekļauties sistēmā, piem, lasīt sēnes. mandomāt, šausmīgi egoistiski. nu, tā globālāk domājot. jo tā valsts jau tika radīta, lai kopā celtu & būtu, & tapinātu. tā vietā, lai kopā rušinātos, pēc pirmajiem aplauzieniem (valdībā, parlamentā utt) tā vietā, lai turpinātu kārpīties, paceļ rokas & padodas. un tagad ir tur, kur ir (jā, man ir paranoiska vēlme atrast kādu vainīgo. protams, kādu, kas nav es.)
bet es vēl joprojām ticu, ka nākotnē ir iespējams būt labāk, ka maniem bērniem būs līdzīga dzīve, kāda pašlaik ir "rietumos", ka es (un pārējie, kas te paliks), to dabūs gatavu. citādāk - kāda vispār eksistencei jēga? pašlaik mierina doma, ka neesmu pēdējais mohikānis & ir vēl kāds, kas domā līdzīgi man..


pilnīgākais oft. bet mani tracina, ka "izglītoti cilvēki, kas saprot", lieto dažādus vārdus nepareizās formās. t.i., skaitļos - šauba, debate ir aktuālākie. pilnīgi mati ceļas no šitā stāvus.