tikai rīga, tikai dinamo?
dodoties uz pasākumu, nezkāpēc nobriedu ieraudzīt daudz intelektuāla neskartu seju. taču nebija tik traki.. lai vai kā, publika noteikti ne tāda, kādā ikdienā apgrozos. tāpēc lielāko 1. perioda daļu pavadīju, skatoties visur kur citur, tikai ne uz laukumu. vārtus (ne mūsējos; mūsējie tā arī neko neiesita) redzēju tikai atkārtojumā. arī tos, ko 2. periodā iesita. par spēli не фига не понимаю, но мнение имею. nav tik traki ,bet nu tuvu tam. ai, nu, lažoja "mūsējie", daudz neprecīzu piespēļu & nevedās ar metieniem. kā reizi atcerējos, ka bērnībā biju atradusi attaisnojumu, ka parasti tie, par kuriem fanoju es, zaudēja. tip es biju vainīga, jo skatījos. šobrīd īpaši vainīga nejūtos, ka puikiem slidas ierūsējušas & kļuškas lūza.
toties tie cilvēki.. es varētu stundām sēdēt tādā pūlī & skatīties, ko kurš dara, kā reaģē kādās situācijās. ir doma nākamreiz uz kādu pasākumu iet ar laptopu (uz mensona koncertu gan laikam neņemšu, nē), jo vienā brīdī bija sajūta, ka paduses, respektīvi, čakras sāk vērties vaļā, un nagi niez rakstīt..
padaudz alus dvingas visapkārt, mužiki, arī (mazi) bērni, kas heijāja līdzi, un bija aprakstītiem vai mammas lūpukrāsas sazīmētiem vaigiem. amizanti likās solārijā nedaudz piedegušie meituki ar spīzdīgām īsbiksiņām & pušķiem rokās, kas dupšus grozīja. nez, viņas ko citu arī māk darīt? kaut gan izskatījās, ka dažai lielas grūtības sagādāja arī šis darbs. a citādies.. čakras aizvērušās.
un tad vienā brīdī iedomājos, ka viena no pēdējām reizem, kad tur biju, bija mālera 8. simfonija, kurā gandrīz aizmigu. (un mani mierināja doma, ka mana muzikālā draudzene sāka skaitīt kurmīšus vēl pirms manis.)
ne šis ne tas ar mani - augsto mākslu nesaprotu, parasto arī ne.