šodien ziedoņdārza sirdī jaunajiem apmeklētājiem bija prieki, jo kāds (droši vien pa nakti) tā strūklakā bija ielējis ko feirī-veidīgu. visa strūklaka bija viens liels putu kalns. un kā mazie bērni spiedza aiz sajūsmas!! saujām grāba putas no strūklakas baseina, lai tās pūstu gaisā, iepītu tuvējā zālē vai krūmos. un pēc brīža tikko paņemto putu vietā jau bija saburbuļojušas jaunas. kādā parka stūrī trīs visnotaļ laimīgi jaunieši niekojās ap marinēto gurķu burku. ja ne tā, tad nekas īsti neliecinātu par iepriekšējās nakts trakulībām. sparģeļu ielas atpūtas centrs/ krievu pirts ar saviem aizrestotajiem, necaurredzamajiem logiem manī kārtējo reizi izraisīja smīnu. un izrādās, ka dodoties projām no parka pa sparģeļu ielu, neaizejot līdz krāsotāju ielai, vienā brīdī sekojot pa labi esošai takai, var iemaldīties nelielā graustu rajonā. pašā rīgas sirdī!! un tur ir viss - gan atkritumi un pussabrukušas/ sadegušas mājas, kurās noteikti vēsās vakara stundās parādās to savdabīgie iemītnieki, gan sen jau no šīspasaules atvadījušies ledusskapji un bruģa fragmenti kā liecība par to, ka reiz šeit ir kūsājusi spraiga dzīve.. līkločiem taka aizved līdz matīsa ielai.
pāris kvartāli pa to, un esam pie kārtējās šī rajona burvības. jau sen bija vēlme turp aiziet. apciemot skursteņslauķus. blakusesošās pāris mājas ir kā oāze tuksnsī. nē, kā tāda smalka kundzīte, kas uz lauku zaļumballi aizgājusi. tik ļoti tās atšķiras no pārējām. un ir ar savu neatkārtojamo elpu. tāpat kā visa mūrnieku iela. skaistas laternas, un pie katras no tām pa puķu grozam. tikvien, kā kāds ormanis pietrūka, lai būtu pati pilnība.
tā daļa rīgas. patīk. un ir skaista savā vienkāršībā.