tikko bija makans lietus. nebiju vēl basteja bulvārim pārgājusi, kad pirmās lāses mani noķēra. pie brīvības pieminekļa noliku vienu sarkanu rozi. ļoti gribējās, un nekas, ka uznāca lietus, par spīti tam nācās pārvietoties svinīgi. ne nu gluži izvairīties no lāsēm, bet tā, šķiet, prasās. nevar kā auša.. godasargs piemiedza ar aci. novēlēju veiksmīgu stāvēšanu, un lietus sāka sisties pa manu muguru. plānā blūzīte varēja arī nebūt, jēgas no tās tāpat nekādas nebija.. vēss lietus ar rudens nojausmām, ne siltais vasaras. tas netraucēja veikt preventīvos pasākumus mobilajam, ipodam u.c. labi-ja-nesamirktu lietām, noiet pāris kvartālus, neliekoties par lietu ne zinis, trolejbusa pieturā saprast, ka kedām kājās toč nav jēgas & atšķirībā no blūzītes tās mēģināt arī novilkt, saprast, ka tuvojas vajadzīgais trolejbuss, kurā iekāpt viscaur pilošai un ar vienu novilktu kedu, ataušanās procesu pabeidzot, ripinoties māju virzienā, pēc pāris pieturām izkāpt ārā un, pēdējām lietus lāsēm mani pavadot, ar smaidu da ausīm atlikušos metrus līdz mājām pieveikt, neizkāpjot ārā no visas ielas garumā esošās rensteļ-peļķes. un galu beigās būt pozitīvas emocijas uzņēmušai.