šodien aizmirsu, ko pirms pāris dienām sev biju solījusies. nemēģināt diskutēt darbā. ar vienu koļegu nav vērts, jo tad aizies stundu garos apcerējumos, mēģinot izfilosofēt visas priekš un pēc vēstures, un galu beigās secinājums anyway būs - mēs jau tāpat tur neko nevaram mainīt. ar otru nav produktīvi, jo domājam ļoti līdzīgi. reizēm varam parunāt par tēmu x un viena otru papildināt. savukārt ar trešo, kas visnotaļ gudra dāma, nevajag tāpēc, ka, viņasprāt, pareizais ir tikai viņas viedoklis. ik pa brīdim mēģinu pastāstīt, ka, iespējams, var būt arī citādāk, kā rezultātā cilvēks aiz satraukuma par to, kā var domāt tik nepareizi, paceļ balsi (un mani tas reāli tracina), piedevām no intonācijas saprotu, ka mani vismaz uz doto brīdi uzskata gandrīz par pilnīgāko idioti.
jānoliek sev uz galda atgādinājumu, ka visam, ko viņa saka, vienmēr ir jāpiekrīt, jāmāj ar galvu, jāsakā jā jā, un jāneiebilst. lai arī reizēm tik grūti, jo šķiet, ka runā pretī visai manai būtībai..