šorīt no rīta somā ieliku arī cimdus. izskatās, ka tuvākajā laikā varētu noderēt.
šogad vai nu baigais kastaņu birums, vai arī cilvēki palikuši slikāki lasītāji. jā, es arī vairāk slaistos, kā citus gadus. pirms pāris dienām, kad mēģināju piebāzt pilnas kabatas ar kastaņiem, piefiksēju, ka tie deformē mana smukā mētelīša eksterjeru. īstām lēdijām nav deformējušos mētelīšu, tāpēc tagad, ejot garām savām kastaņu vietām (tādu ceļa posmā mājas - darbs ir veselas 5), ar žēlumu noskatos, kā zemē, aplipuši ar kādu smilšu kārtu, spulgo mazie brūnuļi, no kuriem daži vēl ieķērušies savos ezīšos.
kādā saulainākā dienā būs jāiet uz ziedoņdārzu (turienes virinātājs ir noķerts, tā ka satraukumam vairāk nav pamata), lai ar sprunguļiem sistu lejā iekārotos kastaņus. jā.

tikko puisis, kas ēdnīcā pie kases stāv, teica, ka man smieklīgi auskari. riktīgi sasmaidījos, jo arī mēdzu lietot šo vārdu, lai apzīmētu kādas lietas, kas man izraisa smaidu & pozitīvas emocijas. un apraujos, jo šķiet, ka vārdam "smieklīgi" ir nedaudz negatīva pieskaņa. šķiet, ka lieta, kas ir smieklīga, uzreiz tiek noniecināta. vai smieklīga = paņirgšanas (paņirgāšanās) vērta?

jebkurā gadījumā - man ir smieklīgi zaķu auskari (auskari ar zaķiem, ne priekš zaķiem). un es lepojos ar to.

tie Čehova stāsti, kas paķērās bibliotēkā, man neiet tomēr īsti pie sirds. it kā raitāka valoda par Dostojevski, bet tas saturs.. pārāk materiālisti visi cilvēki šajos stāstos. nu, jā, Idiots jau arī nebija nekāds pūkdupšu stāsts, kur viss ir labi, visi skraida zaļās pļavās & lēkā pa varavīksnēm, bet.. kaut kā vairāk tas cilvēks tipa lupināts, ne nu gluži viņa kiškas izārdītas, bet vismaz var mēģināt izdomāt, kāpēc kas ko dara, visādi priekš-, ap-, pa- stāsti, lai dotu to kopīgo noskaņu, a te - bladāc, bladāc, pāris lpp, un stāsts beidzies. galvenais varonis kārtējo reizi izrādījies merkantila būtne.
laikam problēma tajā, ka Čehova stāstos viņu ir krietni vairāk, kā vienā tādā Idiotā. tad pārņem sajūta, ka arī tagad visi tādi man apkārt.

ko lai lasa? kkādus Stīlas veidīgos lubu romānus galīgi negribu.
iekāriens uz Pračetu pārgājis. nesnen mēģināju saņemties pabeigt thud!, ko jau pirms laba laika iesāku, bet kkā nevedās. traki.

šovakar man ļoti iet pie sirds svaigu kāpostu salāti eļļā ar tuč citronu (dievīgā maltās gaļas mērce pie makaroniem neskaitās, jo sen jau kā izbeigusies), vīramātes spiestā vīnogu sula un breakfast at tiffany's ost - no pirmās dziesmas da pēdējai.