šorīt ārā skaistā saule.
taču - ak vai, ak vai - ieejot esplanādē, nāsīs iecirtās slapja suņa smaka.
pieņemu, tas ir viens no lielajiem iemesliem, kāpēc man jau kopš agras bērnības nepatīk suņi. nu, kā var viens, lai arī izmircis, tāāāāāāā smirdēt? tieši tāpēc mans "labākais draugs" nekad nebūs tas smakulis..

toties daudz visiem laimes vecmāmiņas apolonijas vārda dienā!

šorīt izmetu ārā savu gumijkoku. nabags nenovilka pat gadu.

saskaņā ar manas tantes teoriju mums mājās ir pārāk maz negāciju.
(viņa kaut kā izpīpēja, ka gumij-naudaskoki labi augot tur, kur baigi daudz negācijas virmo gaisā..)

p.s. laikam zinu, ko gribu dzišindindināā..