bija savdabīgi un interesanti dzīvot ar daļēju elektrību.
kad ieslēdz tumsā lampu, bet, skatoties istabā, tā arī nevar pateikt, ka ieslēgta..
kad tīkls neiet, kad labi, ka ir gāzesplīts, tomēr tā pati jāpiešķiļ ar spičku, ne podziņu.
kad visās malās ir saliktas svecītes, gaidod, ka elektrība pazudīs pavisam.
kad kāpiens no 5. stāva izvēršas par veselu piedzīvojumu, jo lampiņas labākajā gadījumā blāvi mirgo un lifts neiet.
galvenais - jāatceras, ka katrā trepē ir 11 pakāpieni, izņemot pašu lejējo. tur ir 9.

tagad jau atkal viss ir kārtībā.
taču nedaudz pat žēl, jo varēju mierā & klusumā lasīt grāmatas. (jau tagad fonā visādi datorizēti trokšņi..)
ir plānā ķerties pie tvena konektikutas jeņķa karaļa artura galmā.

kā man tas viss ir pieriebies..
ka "lielajiem vīriem" uz praktiski visu ir pajāt.
citējot ausmu, man ir kauns. kauns ka esmu latviete un ka dzīvoju vienā valstī ar tādiem viņiem.
un tā mana sabiedrības daļa, kurā ir ieaudzināts godaprāts, uzticība un tēvzemes mīlestība, ir kaut kas pilnīgi nesaistīts, pavisam svešs tiem viņiem.
un man nav ticības ne 13. janvārim'09, ne kam.
nezinu, kam jānotiek, lai tie viņi nāktu pie prāta.
helēna turpinās slēgt līgumus, nasing spešal turpinās nasing spešal, ainārs turpinās kāst sančikus etc.

jāaiziet iededzināt kādu svecīti, vai.

nez, nākamajās vēlēšanās tp-isti turpinās tp-isties?