| peedeejaa laikaa diezgan biezhi saskaros ar nabaga viirieshiem, kuriem sirdi salauzusi kaada sieviete. tikko dabuuju runaat ar veel vienu tadu exemplasru & staastiit, kaadas mees maitas, iedomaajamies no sevis visuma centrus esam & tad liidziigi arii riikojamies. bet iistenibaa tikai izmantojam viirieshus un tad pametam liktenja varaa..
vai tieshaam ir veel muusdienaas sastopami viirieshi, kas to nezina?
muusdienu pirmaa maaciiba- neuzticies nevienam paarlieku. nu, tie, kas jau ir ieliidushi tajaa sarkanajaa pikucii, kas mums katram vienam zem kreisaas kruuc aptveni, tur vienkaarshi ir un paliks. par attieciigiem nopelniem, protams. bet jaunus kadrus tur ielaist vajag peec super truper mega cenza. tad vieglaak dziivot. un nesaapinaat sevi. un.. nocietinaaties pret pasauli. bet tas reizeem noder. vai ne taa?
kaapeec jaaciesh paarlieku? |
OKSI, sāpju mazāk, bet prieka, dulluma, lidošanas, dusmu, aizvainojuma, lepnuma, maiguma un velns zin kā vēl?
Tā taču ir tāda bagātība!
Ja nevienu reizi kādam neļausi garāmejot to sarkano pikuci salauzt, tad kā gan zināsi, ka jams tur vēl vispār ir? Dzīvs, pulsējošs un vaļā?