| trauma no bērnības un entajiem vēstuļdraugiem, kad gandrīz katru dienu pa kādai vēstulei pienāca (un māte tik dabūja dot naudu jaunām pastmarkām) ir tā, ka vēl joprojām divreiz dienā pārbaudu savu kastīti. zinu, ka sen man vairs neviens neraksta (da i pavisam citur jau dzīvoju), tagad citi komunikācijas veidi esot piedevām. taču turpinu regulāri pārbaudīt savu kastīti. liekas - ja šito atmetīšu, tad atteikšos no kāda sava sapņa. padošos.. |