bija vareni. pēc pamošanās lielais plāns bija aizbraukt uz alfu šopingā, aiztraukt uz džuglas mežu ar padirseņiem (un tieši tādā secībā, ne otrādi), pēcpusdienā pārrasties mājās un vakarpusē doties uz vīra darba balli. tomēr tomēr.. nevarējām izčammāties no mājām, šopingu pārcēlām uz pēc tam, kad būsim iekarojuši kādus kalniņus & tad pārējais pēc plāna. bija tik kruti paplosīties pa kalniņiem. viens savu padirseni salauza jau pirmajā piegājienā, taču tams bija lietojams tā vai tā. ņemot vērā, ka rimītī tādu var iegādāt par apm 50 sančikiem, nav pārāk liela sāpe. izbradājāmies visādi & tā. nolēmām iegriezties pie pavestajiem uz kādu tēju, viņi teica - nāciet lēnām. tā mēs nācām ļoti lēnām, pa ceļam viņiem pretī logam uztapinot pašiem savu sniegavīru. nu, gandrīz pavisam savu. jo kaimiņi uzdāvināja sniegaviram degunu, tāpēc tas tagad skaitās pa pusei arī viņējais. un tad bija daudz siltas tējas un čalas & auniņš šons & pica & vozvraščeņije bomža & visādi citādi labi pavadīts laiks. & nokavēta darba zsv balle, vismaz uz paikas iepirkšanu paspējām.

vakar vakarā palaidu kačāties kaudzi ar "klasiskajām" zsv filmām. amīšu variantā, protams. bet tur visādas interesantas vecās filmiņas. drīz būs visas sanākušas, varēšu rīkot lielo skatīšanās tūri. (un kad ķeršos klāt pie bak.darba? fui, mirdza!! tā nedrīkst! proties..)

ai, bet tie kalniņi. nepagāja ne pieci gadi kopdzīves, kad tas beidzot tika norealizēts.