Nu ko, pilsēta jau tukša, ja? :) Visi droši vien tur augšā jūras pusē...
Nekas, mēs arī rītā pie jums!
Bet pagaidām nedaudz salsas ritmu... Šovakar WooDoo salsas fināls.
Jāiet pozitīvisma uzlādēties vēl pirms Positivus :))
Paskatīties, papriecāties, un nedaudz, nedaudz padejot maliņā...
Ā, un Mojito... ilgojos pēc Mojito :)

Nekad nepielaid nevienu par tuvu. Kas pielaists par tuvu, to gribas paturēt, bet paturēt nevar neko.
/Ē. M. Remarks./

Ķirši ir labi, bet šodien man ir (beidzot pirmo reizi uzvilku) Murano stikla piekariņi...

Apmēram šādi:

Gribas rozā brilles...

Ir tik daudz lietu, kuras mēs varētu izmest, ja nebaidītos, ka kāds cits tās varētu pacelt.

/Oskars Vailds./

Tehnisku apsvērumu dēļ vakar tomēr netiku līdz "A Touch Of Spice" skatīšanai. Tā vietā skatījos "The Guitar" (izvēlēties no novilkto filmu mapes bija ļoti vienkārši - šī bija visīsākā :)).

Nevarētu gan teikt, ka ļoti patika, bet slikta arī nav (ļoti precīzs vērtējums, es zinu :D). Bet bija dažas tiešām burvīgas lietas tajā: interjēra priekšmeti un atmosfēras radīšana. No vizuālā viedokļa raugoties - man ļoti patika. Dažas lietas gribu sev... ieskaitot dzīvokli ar fantastisko pilsētskatu :)

Nu jā, un, protams, pavisam klasiskā un tipiskā veidā man patika ideja par to, ka kādreiz ir jāpamaina dzīvē viss, lai nonāktu līdz tam, kas Tu patiesībā esi. Diezgan banāli, bet tomēr :)

Tā kā ziņu lasīšana kā darba pienākums ir iekļauta manā darba līgumā, tad nu šodien lasīju... :)
Manu uzmanību ātri vien piesaistīja divas patiesi apburošas ziņas:
Brīvības piemineklī mēģina uzrāpties trīs zviedri
Rātslaukumā gozējas kaili ārzemnieki

Nu ko, Welcome to my country! ;)

Saintriģējos par kādu turku/grieķu kopražojuma filmu: A Touch Of Spice

Nav jau nekas superjauns, bet redzējusi neesmu.
Un tagad pilnīgi nevaru sagaidīt, kad novilksies.

 

Vēl viena šīs nedēļas jaukā lieta...
Franču maiznīca Ģertrūdes ielā.
Fantastiska :)
Labi, nav nekas tāds īpašs un vēl sazin kāds. Bet neko tādu jau arī nevajag!
Pietiek jau ar to, ka skan franču mūzika, tuvumā kāds runā franču valodā, gaiss smaržo pēc karstās šokolādes un kārtainās mīklas izstrādājumiem un sienas rotā Vidusjūras ekspresionisma motīvi.
Ideāla vieta man.
Varētu tur vienkārši dzīvot :)
Iegādāt rīta kruasānu un tēju ar laimu, šķirstīt kādu avīzi vienkārši šķirstīšanas pēc un skatīties uz otas triepienu atstātajām košajām un saulainajām pēdām.
Tā sapnis par Nīcu un Francijas dienvidu piekrastes mazajiem ciematiņiem tiek atdzīvināts sekundes simtdaļas laikā.
Gribas atkal tur... :)
Kur vienmēr prieks un saule.
Kur jūra ir tik koša, ka sāc apšaubīt realitāti :)
Kur franču onkuļi nāk no maiznīcas ar pilnu iepirkumu maisu garajām franču maizēm.
Kur Nīcas tradicionālo ēdienu restorāns ar visādiem vietējiem brīnumiem...
Un tas mazais maizes veikaliņš, turpat aiz stūra no viesnīcas... kur no rīta ietecams doties pēc siltiem kruasāniem un neparastiem maizes veidiem, kā arī svaiga tiramisu - brokastīm.
Ā!! Es gribu :) gribu :) gribu :)

Tā... Varbūt kādam nesenā laikā ir trāpījušies acīs kādi jauki "dāvanu varianti"?
Ļoti noderētu. Jebkurš ieteikums :)

Deviņdesmit procentus dzīvotmākas veido prasme satikt ar pilnīgi neciešamiem cilvēkiem.

/S. Goldvins./

Vabrūt jums ir kāds burvīgs ieteikums kā es varu no filmas kadriem dabūt bildes formātu?
Āprātā sveidzami un nepieciešami!...

Smieties vai raudāt? Raudāt vai smieties?
Ehmm...

Pagaidām vēl "smieties", bet vai, vai, vaī... cik drīz ir tas "raudāt"...

Ja es spēšu šo, tad es spēšu visu. Nu labi, gandrīz visu. Kaut gan!!
Labi, sākumā būtu jātiek galā ar šo.

Meaning of music cannot be determined by those playing it, only by those listening to it.

(C. Levi-Strauss, 1966)

"Kinofilmas divdimensionālā daba nav nedz tās trūkums, nedz ierobežotība, bet gan tās estētiskā izpausme."

(Pēc Rudolfa Arnheima.)

Vairs nezinu, kur lai ņem, bet ļoti, ļoooti vajag šīs te filmas:
"Depresija" (1991)
"Sala" (1991)
"Mājas dvēsele" (2001)
"Paslēpes" (2001)
"Negribu, negribu, negribu" (2003)
"Tiritomba jeb zelta zivtiņa" (2003)

Sinematēkā nav.

Svētdienas vakarā bijām uz teātri un es raudāju. Tā pa īstam. Sen nebiju raudājusi teātrī. Godīgi sakot pat īsti neatceros, vai vispār esmu kādreiz... kaut gan, zinot mani, noteikti esmu. Bet izrāde bija tik jauka, reizē smieklīga un skumja, skaista un traģiska, rotaļīgi viegla un sirdi aizkustinoša. Gribās vēl. Un attkal gribās pārrakstīt beigas :)