Un tagad par draugiem.lv un draugiem vispār (lai jau visiem tiek, šodien esmu dusmīga, aktīva un histēriski priecīga reizē).
Tātad tā. Saņēmu iekš draudzīgā portāla tos īstā drauga ordeņus vai ko tamlīdzīgu. Patīkami, protams, ka kāds man vispār kaut ko tādu atsūta.
Paldies arī tiem cilvēkiem, kas atsūtīja, tiešām! Vienīgi šos ordeņus esmu saņēmusi no tādiem cilvēkiem, ar ko jau sazin cik ilgi neesmu satikusies un ar ko kopīgas takas ir diezgan ierobežotā skaitā.
Tas nebūt nav jāuztver, ka tagad no visiem saviem it kā labākajiem draugiem gaidu šo zvaigznīšu jūru. Nebūt ne. Nevienam pati vēl neesmu tādu nosūtījusi.
Bet cita lieta - šie ordeņi man kārtējo reizi atgādināja, ka laika draugiem tikpat kā nav. Un ne jau man vienai. Nevienam nav. Arī maniem draugiem nav laika man :)
Tāda sajūta, ka visiem vienmēr kaut kur jāskrien, vienmēr kaut kas tiek kavēts vai laists garām. Ja mēģina saorganizēt draugu tikšanos, tad parasti neviens nekur netiek, visiem ir svarīgākas lietas un ūber-ūber svarīgie visādi darbi. Okey. Dzīvē gadās. Saprotu. Arī pati neesmu vakarus un pat naktis pavadījusi mājās pie tuviem cilvēkiem visādu filmēšanu dēļ. Ir arī visādi mācību termiņi, kurus nu nemaz nebūtu vēlam ignorēt. Tomēr beigās paliek skaidras prioritātes - un draugi acīmredzami tādi nav :)
Žēl gan. Vai tiešām tas, pēc kā mēs tik kaislīgi tiecamies, studējot savas ļoti svarīgās lietas un strādājot ļoti atbildīgos darbus, ir tas, kam jāpiepilda visa mūsu dzīve. Ja jums nav vajadzīgi draugi, tad es teikšu godīgi, ka man tie ir vajadzīgi gan.
Un laikam tādēļ man šī tēma arvien skumjāka.
Bet nu vienalga. Kuram gan mūsdienās vajadzīgs tāds čīkstošs draugs :)
Un visbeidzot - šis ieraksts nav domāt nedz kā pārmetums kādai konkrētai personai, nedz neregulāram personu kopumam. Drīzāk gan kā situācijas konstatācija pašai priekš sevis, samierināšanās centiens un pārmetums sev.
Ne jau nu es labāka.
Atvainošanās visiem maniem burvīgajiem draugiem par to, ka acīmredzot neesmu pietiekami laba drauga lomai.
Tas laikam viss.