Bet pie manas skolas joprojām skan bungas... arī svētdienas vakaros. Mūziķi laikam patiešām ir aizrautīgi skolēni... atceros, kādreiz viens pat dzīvoja mūsu skolas augšstāvā. Arī bundzinieks, viens no Latvijas labākajiem esot.
Ābeļdārzs pavisam pārvērties. Vairs jau nemaz neizskatās pēc tā ierastā ābeļdārza, kas bija mūsu laikos... bet tur pat netālu kā sniega kamoliņi zied ķirši vai aličas :) izskatās fantastiski...
Cik daudz sajūtu un sapņu var atcerēties, aizejot līdz savai bērnības dienu skolai... tur ir gandrīz viss, par to kāds cilvēks reiz ir domājis.
Liekas, ka kopš tā laika ir pagājuši tūkstošiem gadu... Bet varbūt tā arī ir - tas lielākoties bija nevien citā gadsimtā, bet arī citā tūkstošgadē. Bet no otras puses - kas ir tie 10 gadi? 10 gados cilvēks vēl neiegūst pilngadību un neiemācās pilnīgi patstāvīgi dzīvot. Bet varbūt tomēr... 10 gadi - skan tik daudz! Nevilšus jāsāk domāt, ko pa šiem 10 gadiem esmu izdarījusi. Mūsdienu cilvēka īpatnība - mērīt visu savos sasniegumos. Gan laiku, gan savu un citu dzīvi, gan laikam arī visu pasauli... attieksme pret visu nosaka tas, cik tas mums ir sasniedzams un cik nozīmīgi mēs esam attiecībā pret to un otrādi. Nav jau nekāds brīnums, cilvēks to vienmēr ir apzinājies, jau pirms daudzum daudzajiem gadsimtiem sofisti teica: cilvēks ir visu lietu mērs. Bet cilvēks ir mēraukla tikai cilvēkam. Un, diemžēl, par to ikdienā tiek aizmirst. Tā rodas vides piesārņojums un patērniecības kults. Tā mēs kļūstam par savu lomu atveidotājiem, nevis savas dzīves režisoriem...
Iedomājos, ja es atgriestos tajā laikā, ko es darītu citādāk? Itkā reizēm liekas, ka ļoti daudz ko. Bet no otras puses - nevaru iedomāties nevienu konkrētu piemēru, ko patiesi vēlētos mainīt. Jāatzīst, ka daudzās dzīves situācijās tomēr spēju pieņemt pareizos lēmumus.
Un vēl - man ir liels prieks par manai bērnībai izvēlēto laiku. Mūsdienu bērni dzīvo parvisam citā pasaulē. Godīdi sakot, man tā šķiet, ka nesalīdzināmi sliktākā par manu aizgājušo bērnības laiku...