Nevaru nomierināties. Dažas lietas nespēju nedz aizmirst, nedz piedot. Nu labi, varbūt piedot varu... bet nevaru aizmirst. Jo tas ir tāds sāpinājums, kādu uztver personiskāk par personisku. Kaut gan nevajadzētu. Jau sen vajadzēja aizmirst. Bet nesanāk. Ik pa brīdim atkal tas parādās manās domās un prātā... varbūt tas ir sīkums, bet to vajadzeja atrisināt jau sākotnēji ar pāris patiesiem vārdiem, nevis mūžīgu klusēšanu...