Diena izdevās mistiska....
Atkal mēģinājām kāpt kalnos. Piecēlāmies tā paagrāk, ap pieciem (izņemot mani, kas pamodās 3:38, jo istabas biedrs krāca, un šīs krākšanas pavadībā vairs nespēju iemigt). Aiz loga tumsa un mākonis, kas kā mīksta sega ietinis tuvējos kalnus un pļavas. Miegaini un klusi sataisāmies neilgajam braucienam līdz iecerētajai starta vietai. Dodamies...
Ir jau pāri sešiem, bet iebraukšanas biļešu būdiņā tukšums... Nu nekas, ko padarīsi, braucam vien tālāk. Auto novietnē vien divi auto un mūsējais trešais. Pārējiem logos tomēr ir iebraukšanas biļetes... Visapkārt gan klusums, dzird vien kalnu upju šalkoņu. Saceru vēstuli administrācijai, ko atstājam auto logā, un dodamies ceļā.
Pirmais "pieturas punkts" būs Riesachsee kalnu ezers (ap 1330 m v.j.l.), kur jau esam bijuši citā dienā kā galamērķī pēc kalnu ūdeņu takas iziešanas. Šoreiz tas ir tikai sākums, turklāt laiks ir apmācies un ik pa brīdim līst. Viss ir miglā un mākoņos tīts... 
Aiz ezera taka ved pasaku mežā (vismaz man liekas, ka pasaku meži tā varētu izskatīties), tad vēl dažas koka mājiņas un Aplu govis, kas aizšķērsojušas ceļu. Tomēr tiekam garām :) 
Taka turpina vīties pa milgā paslēpro pasaku mežu ar ūdenskritumu čaloņu, attāliem govju mājieniem un skaisti zaļām eglēm, kas ik pa brīdim iznirst no mākoņu plīvura. 
Lietus nedomā atkāpties, lai arī reizēm pieklust. Šķērsojam milzīgu, mutuļojošu ūdenskritumu un dodamies pa salijušajām kalnu meža taku augtsāk. Drīz vien esam nākamajā "pieturpunktā" ap 1600+ m v.j.l., kur atrodas lauku māja/viesu nams/krogs. Iekšā neejam, dodamies tālāk, tomēr turpat satiekam divus par mums labāk ekipētus kāpējus, kas arī, liekas, dodas tur pat, kur mēs. Drīz vien viņi atpaliek, un paliekam atkal tikai mēs trīs. Mākonis ietērpj visu vēl baltāku. Alpu gotiņas šur tur iznirst no miglas. Nonākam nelielā govju barā, ko kura viena mums pārāk pārliecinoši tuvojas, bēgam. Miglā pazaudējam trešo biedru... Esam nost no takas. Ejam atpakaļ līdz atrodam takas atzīmes un tiekam citā govju barā. Steidzamies, lai panāktu trešo biedru. Steidzamies ilgāku laiku, līdz taka kļūst manāmi stāvāka un sākam apjaust, ka varbūt arī viņš ir nomaldījies no takas... Miglā jau neko tālu neredz. Netālu stāv noskumis teliņš. Viens. Arī izskatās nomaldījies... Kāpjam augstāk un pētam pēdu nospiedumus takas dubļos. Liekas, ka īsto nav... Nolemjam uz brīdi apstāties. Līst. Man gribas doties atpakaļ, bet mans takas un dzīves biedrs negrib atmest visam ar roku... Nosēžam 25min pauzi lietainajā kalnā, līdz ieraugām mūsu trešo biedru kāpjam augšā. Kāpjam visi trīs augšā. Pie ~2100+ m v.j.l. saprotu, ka esmu pietiekami izmirkusi un nīkulīga, lai spētu paveikt iecerēto kāpumu līdz virsotnei (2600+ m v.j.l.), saprotu, ka jādodas atpakaļ. Trešais biedrs jau sen nejūtas labi un sēž kalnu slapjumā kādu gabaliņu zemāk. Tomēr dzīvesbiedrs nav pierunājams padoties un nolemj ceļu augšā turpināt viens...
Drīz vien viņš pazūd miglā virsotnes virzienā, bruņojies ar maniem amuletiem un apsolījis man sargāt sevi un nenomaldīties. Kādu brīdi vēl stāvu un vēroju mākoņa baltumu... Nesaprotu, kā varēju atlaist viņu vienu prom. Bet vairs neko nevar darīt, jāiet lejā, lai varētu iet viņam pretī pa citu taku. Ir ap 12iem, viņam lejā jābūt ap 18:30. 
Eju lejā un šņukstu, jo domas nāk visnepatīkamākās...
Satiekam ekipētos puišus, kas jautā, kur palicis mūsu biedrs... Kāpj virsotnē, viens - mēs sakām. Šie tik nokrata galvu...
Kāpjam zemāk un satiekam govju "ganus", kas visādi mēģina nomaldījušamies teliņam palīdzēt tikt pie mammas. Arī viņi jautā, kur mūsu biedrs... Atkal sāku šņukstēt. Migla un lietus rada skumju, mistisku, vientuļu noskaņu...
Dodamies lejā. Drīz vien tiekam pie mājas, kur iekšā krogs, kas ir jāredz savām acīm, lai noticētu... Īsts pasaku nams kalna nakurienē, mākoņu ieskāvumā... 
Piloši ienākam iekšā. Telpas vidū kuras krāsns, meitene mūs laipni sagaida un saka, lai nožāvējam pie krāsns savas slapjās drēbes. Izkarinam visu, ko varam. Izgriežam no zeķēm ūdeni. Iekšā tik silts! Koka māja, kā sapnī vai pasakā... Kuras krāsns... Aiz loga mākonis... Sajūtas sirreālas. Tiekam pie tējas.
Drīz vien ierodas arī mūsu satikie teliņa glābēji. Teliņš nogādāts pie mammas, cerams, ka tas līdzēs. Tie laikam ir mājas saimnieki. Viens nāk ar mums parunāt. Viņš sarēķina, ka vīrs lejā varētu būt nevis 18:30, bet 16-17:00. Viņa mierīgā attieksme mani nomierina, un, sasildījušies un nedaudz apžuvuši, lejā dodamies optimistiskāk noskaņoti. Nosūtām vīram sms, ko viņš pat saņem. Tas arī nedaudz mierina.
Zemāk mākonis ir nedaudz atkāpies, un nu skatam paveras burvīgie ūdenskritumi un nogāzes. Ceļā vien pāris mājeles. Vienā nolemju iegriezties, lai iegādātos vietējos piena produktus vīram nelielam pārsteigumam. Saimniece neko nesaprot angliski. Manai vācu valodai ir iestājies noilgums, nav lietota kopš skolas gadiem. Tomēr tieku pie savdabīga siera (siera drupačām). Ļoti gardas.
Tālākā lejupceļā man pretī nesas teliņš un aiz viņa tā mamma. Kāpju pāri žogam, lai sajustos nosacītā drošībā... Viss beidzas labi.
Kājas žļurkst un salst, bet esam jau tuvu lejas galapunktam, kāda stunda vēl kāpjama. Kādas 10min līdz lejai saņemam zvanu no vīra - ir jau atnācis! Dzīvs! Vesels! Krietni pirms laika! Skrienam lejā! Visi beidzot esam siltumā (auto) un kopā. 
Braucam uz mūsu mītni, atstājot lietu un mākoņus aiz muguras un satiekot siltus saules starus...
Vakars ir mierīgs un silts :)