| |
[29. Jan 2007|12:34] |
Skatos monitorā un redzu izspūrušu lauvu mātīti. Tie mati, kas aug un nekur un nevienā sprādzē, gumijā nelien ir vienkārši smieklīgi. Laikam birojs domā ka man visas ķemmes ir saplīsušas un pazudušas, lai domā.
Bet laikam ne tas mani izsita no līdzsvara, bet gan cibiņas elīnas raksts un filmiņa par viņas brāli, rakstu tagad un sariešas asaras acīs. Tā filma tik mīļa, tik sirsnīga un lai gan man svešs cilvēks, bet tagad rakstot man klaviatūra sāk miglā tīties. Aizķēra pa nopietnam .....
Rakstot sapratu vienu, ka man atkal ir gada izvērtēšanas posms iestājies, ko esmu izdarījusi, ko gribu izdarīt un uz kuru pusi doties, vai palikt uz vietas!? Man līdz šim mirklim likās, ka šim posmam esmu tikusi pāri, bet nekā.
Es visu laiku domāju vai iet uz to darba interviju vai nē? Aiziešu, bet laikam tur strādāt neiešu var būt vinnēšu algā kādus 20 latus, ja mainīšu. Domāju, ka šinī brīdī tas nav vērts. Kā krievi saka "igra ne stojit sveči"
Kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā es jau ļoti gribētu, lai manu kandidatūru vienā konkrētā darba piedāvājumā izvēlētos, bet šobrīd reāli uz to skatoties man liekas neiespējami. Un lai sev pārāk neliktu sasapņoties, sacerēties, tad tik līdz šī doma nāk prātā, tā viņu mēģinu aizstāt ar citu domu. |
|
|
| A. |
[29. Jan 2007|21:29] |
Kāpēc tā ir, ka tad kad vairs negaidi un esi piemirsusi, ka esi iegājusi darba sliedēs viņš tev uzraksta it ka vakar būtu runājuši un nekas nav noticis. Tas nekas, ka esi gaidījusi visu nedēļu, datoru atstājusi ieslēgtu ik pēc stundiņas pārbaudījusi vai nav kāda ziņa un viss ir bijis kluss. Un pati uz sevi dusmojusies, kur var būt tāda vieglprātīga būtne un gaidīt no cilvēka, kas tev nepatīk.
Bet viss dīvainākais ir tas ka man viņš nepatīk, patīk ka sarakstamies, ka varam parunāt, ka ir jēga iet uz mājām un gaidīt kad būs mūsu sarunas, bet džekiem jau nepatīk tādas attiecības. Viņiem attiecības- vai nu ir vai nav, tāds zelta ceļš nav iespējams, tas mums meitenēm.
Viņš jau nezin to, bet ja piedāvās satikties es pateikšu nē. Man liekas, ka tas visu sabojās, ka ieraudzīšu viņu un viņš mani.
Lai kur arī es būtu, lai kādā cilvēku kompānijā es atrastos, lai kur es arī dotos es domāju par Viņu ka es ieraudzīšu un satikšu Viņu, kaut tikai garām paiešu. Par Viņu pret kuru es biju riebīga, rupja, neiecietīga, vēsa. Būs jāieliek Tabora stāstiņš. Tas pasaka visu kāpēc es tāda biju, bet ļoti, ļoti bieži es domāju un vēlos uzrakstīt vienkāršu vēstuli "Piedod, ka es biju pret tevi tik riebīga." Un visi ar kuriem (vīriešu kārtas pārstāvjiem) es runāju, flirtēju, skūpstos tie nespēj blakus Tev stāvēt, jo vienmēr es domāju nu kāpēc, kāpēc viņa vietā neesi Tu kāpēc? |
|
|