...
man zili vakari atnāk logos un taustās pēc iedegtām svecēm. man biškrēsliņi ceļmalā plūkti un radināti istabā dzeltānās vāzēs. man pašai rokas iztausta vienotru un brīnās par citroneļļas glaudīgumu (un pudelīte vēlaizvien glabā smilšu graudus... atceries?)
sasssodīts!
vai Tu atstāsies no manām domām!
lūdzu.
man ir grūti tā.
sāpēt vislaiku par maziem mūžības mirkļiem skaistiem
trijiem.
kā tai vienā dzejā
"...viss tikai garāmejot bijis
un arī garāmejot nebija nekā."
kaut man beidzot pielēktu!, kaut es beidzot saprastu!
ka balti zibeņi skrien...ne man
ka lietus plaukstās...ne man
ka Tavas acis...ne man
man ir dzeltānas zeķes gulētejamas un koši zaļa tējkanna sudrabu vārīt.
un šonakti runāšu ar vilkiem.
man zili vakari atnāk logos un taustās pēc iedegtām svecēm. man biškrēsliņi ceļmalā plūkti un radināti istabā dzeltānās vāzēs. man pašai rokas iztausta vienotru un brīnās par citroneļļas glaudīgumu (un pudelīte vēlaizvien glabā smilšu graudus... atceries?)
sasssodīts!
vai Tu atstāsies no manām domām!
lūdzu.
man ir grūti tā.
sāpēt vislaiku par maziem mūžības mirkļiem skaistiem
trijiem.
kā tai vienā dzejā
"...viss tikai garāmejot bijis
un arī garāmejot nebija nekā."
kaut man beidzot pielēktu!, kaut es beidzot saprastu!
ka balti zibeņi skrien...ne man
ka lietus plaukstās...ne man
ka Tavas acis...ne man
man ir dzeltānas zeķes gulētejamas un koši zaļa tējkanna sudrabu vārīt.
un šonakti runāšu ar vilkiem.
buutne
es starp baranku pievaareeshanas akciju un lietus sienu iedomaajos par tevi. ka dzerot koshi zalju teeju no koshi zaljas teejkannas divataa pretskataa..diez vai izdodas runaat metaforaas. ir iespeejas tikai peldus mesties pa koshi zalju domu tilpni un mest tam otram ar lupatfraazeem koshi zaljaam. liidz beidzas zaljaa kraasa un tad
pie tevis pieklauvee mirklis, kad tu ieveero dzeltenaas zekjes, velti taam dzejoli, aizlido
tad apstaajies, paskjobies pie spogulja
un turoini ilgoties peec kaada
ar ko pluust pa koshi zaljo
paari varaviiksnei
m*
tā zaļā ir tik sasssodīti dzīvinoša...
un dzeru vienmēr tikai to zaļo - piparmētras, lavandas, rasaskrēsliņus...
un spoguļojos sudraba vākos un kastroļos, un logos, un atspulgos uz ledus...
un turpinu ilgoties pēc...
kā tu tā vienmēr māki...mani uzplēst...
tik dzīvi
un baranka izkriit no rokaam
uz kreppapiira fliizeem
un saskjiist ar miiksti uzshkjeerdoshu skanju vilniiti
un puteklji, dazji puteklji
priecaajas par iespeeju pacelties virs zemes
mazliet
ir jaaprot priecaaties
kaut nodurtu galvu vai piedurknee
m*
un putni vēl guļ un neko nenojauš
es iekožos ābolā un turos ar zobiem kā pie dzīvības
un ir tik apnicis vienmēr turēties...pie kādas cerības, pie gredzena, pie suņa ķēdes aiznaktī...apnicis
kas ir m*?