Human is the awkward liminal phase between animal and machine

2349

Pēc srača diskusijas par, citu lietu starpā, kauzalitāti mazliet aizdomājos. No vienas puses, varētu teikt, ka makroskopiskiem notikumiem var atrast kauzālu struktūru tādēļ, ka mikroskopiskos mērogos fizikas likumus apraksta galvenokārt hiperboliskie parciālie diferenciāļi, kam piemīt kaut kas līdzīgs “proto-kauzalitātei”, t.i., sistēmas īpašības punktā \(\mathbf{x}, t + dt\) ir atkarīgas tikai no sistēmas īpašībām galīgā un mazā \(\mathbf{x}\) apkaimē laika momentā \(t\). Tas, vismaz principā, ļauj aprakstīt lielākas sistēmas un to attīstību ar kauzāliem grafiem. Vēl vieglāk tas ir izdarāms zem pieņēmuma, ka laiktelpas mikrostruktūra ir diskrēta (kā to paredz, piem., cilpveida kvantu gravitācijas modeļi (kuru atbilstība realitātei, tiesa gan, šobrīd ir nepārbaudīta)) un ka notikumu attīstību laikā apraksta procesi, kas ir līdzīgi šūnu automātiem vai grafu pārrakstīšanai.

Ja fizikas likumus aprakstītu galvenokārt eliptiskie parciālie diferenciāļi, tad robežnosacījumu izmaiņas vienā punktā nozīmētu risinājuma vērtību izmaiņas visos punktos un domāšana kauzalitātes kategorijās nebūtu iespējama pat principā. Visi notikumi vienādā mērā būtu atkarīgi no visiem citiem notikumiem un augstākas kārtas procesus nebūtu iespējams aprakstīt ar retinātiem kauzāliem grafiem. Man nav ne jausmas, kā šāds visums izskatītos praksē, bet matemātika tik un tā ļauj spriest par dažām paredzamām tāda visuma īpašībām.

No otras puses, vienādojumi, kas apraksta fizikas likumus, ir simetriski attiecībā pret laiku, līdz ar to man nav skaidrības arī par to, ko tas pasaka par objektīvu kauzalitāti mūsu Visumā. No trešās puses, tīri tehniski kauzāla struktūra ir visiem retinātiem grafiem ar režģa sakārtojumu no mijiedarbojošamies entitātēm, kas nozīmē, ka šādā traktējumā kauzalitāte piemīt visām Tjūringa mašīnām un, tātad, ir arī inherenta daļa no universālā priora.

Viss šis, protams, ir interesanti faktiski tikai teorētiskā līmenī, nekādā veidā nemazina kauzalitātes kā rīka lomu (if probability is a tool for quantifying uncertainty about the territory then causality is a tool for factorising it) un nav pat īpaši saistīts ar maniem sākotnējiem iebildumiem pret tēzi, ka kauzalitāte ir kaut kādā veidā primāra attiecībā uz fiziku, nevis ir vienkārši “stuff happening because of other stuff”, ar konkrētām matemātiski un fizikāli ierobežotām īpašībām.