Vakar nosmaidīju, kad nīgra pārdevēja veikalā mani ilgi nopētīja un pašpārliecināti pajautāja par dokumentiem. Tātad viņai bija domā, ka man varētu nebūt vēl 18. Nav brīnums, ka iepatīkos 21-gadīgam džekam. Esmu tīrais bērns :D

Ar lidot  nospriedām, ka publiski un vispār mums tikpat kā nav bilžu skaistās kleitās un ar nesarkanām sejām. Lai gan mums ir gan normālas sejas krāsas, gan skaistas kleitas. Tas droši vien nozīmē tikai to, ka sejas grāmata atspoguļo tikai daļu mūsu personību.

Manās krāsaini mierīgajās brīvdienās kā parasti daži superjauki brīži.

Sestdien pie mums daļēji norisinājās Andra vecpuišu ballīte, attiecīgi papļāpāju ar līgavaini un vakarā puiši man mācīja spēlēt pokeru, kurā starp citu, es uzvarēju-iesācēja veiksme? -neveiksies mīlestībā? Ai, vienalga-bija forši.

Vakarā ar lidot  noskrējām Jelgavas nakts pusmaratonu, kas gan bija  vakara pusmaratons, bet ļoti jauks. Skrējām četru apļus, visus plecu pie pleca. Man ļoti palīdzēja kompānija -beigās kāpināt nevis samazināt tempu. Šoreiz dikti mīļi bija tas, ka vecāki aizveda un atveda uz pasākumu un vēl līdzi juta trases malā. Un nenotiek tā bieži, bet katru reizi kad ieraugu viņus trases malā vai sacensību beigās mani sagaidot-sirds pilna ar mīļumu. Tētis no attāluma neizskatījās ļoti priecīgs, bet kad prasīju mammai-viņa teica, ka abiem esot bijis interesanti un laiks pagājis ātri, skrējēji dažādi un interesanti skatīties kā nu kurš skrien, kā kuram klājas.

Svētdien ar Ralfu un mammu bijām uz mežu meklēt mellenes. Sākotnējā plānā Ralfiņš nebija paredzēts, bet mans tētis viņu sakūdīja: "Nu, braucam uz mežu?" Un Ralfs jau nezināja, kas ir mežs, bet braucam jau ir maģisks vārds un noteikti ir jābrauc. Tā nu mana māmiņa mani desmitos modināja un aicināja līdzi, jo Ralfs jau nevarēja izturēt, kad tad būs Tas Mežs. Man protams bija grūti, jo vienkārši maz gulēts, bet tas bija tā vērts. Ralfiņš pa ceļam jautāja gan cik tālu, gan kur vectētiņš, gan vnk dauzījās. Aizbraucām uz mežu, piestājām, kāpām ārā un līdām dažādās vietās skatīties vai ir vai nav tās ogas. Mazajam rakarim sanāca bailes un visu laiku turējās man vai Ummai(mana mamma) pie rokas. Melleņu tikpat kā nebija, sēņu arī, atradām dažas meža zemenes un Ralfs paziņoja, ka neesot nekas izaudzis. Vēlāk es viņam jautāju, kāds tad ir tas mežs un viņš godbijīgi paziņoja: "Liels!". Mežā dzirdējām arī tālumā ejošo vilcienu un Ralfam visi sakritušie koki izskatījās kā sliedes. Tās nedaudzās mellenes, ko atradām viņam izdevās apēst tā, ka izskatījās-viņš būtu apēdis veselu tūkstoti-visa seja netīra un rokas melnas. Bet bija ļoti priecīgs, sēdēja man klēpī un bija ļoti, ļoti mierīgs.

Pirmdien atvadījos no visiem un Ralfs prasīja-kad Tu būsi?(dzirdējis ka lielie tā prasa un zina, ka es uz kādu laiku vienmēr aizbraucu) Teicu, ka svētdien. neko jau viņam tas neizsaka, bet tas nekas. Mēs abi zinām ka tas nozīmē, ka es būšu un viņš atkal priecāsies mani redzēt un arī mazliet gaidīs.

Pirmdiena lielisks vakars ar tver_mirkljus un tomazz. Paldies! Vakar vēl izdzēru pēdējo glāzi, no jūsu atnestā portvīna un domāju, par mūsu jauko vakaru :)</span>

Vakar pa dienu krāmējos pa māju un plāns par mellenēm un mežu nerealizējas, bet gluži labi pietika ar velo braucienu turp-atkaļ uz Carnikavu un magnētu. Man patīk pievienoties vai saveidot kompāniju magnētiem, bet tā kā vakar vienai savā nodabā arī ir izcili. Vienīgi biju aizmirsusi mājās velo saslēgam atslēgu-atstāju šoreiz vnk pie koka atstutētu un nepieslēgtu, paļāvos uz kosmisko labestību, ka atgriežoties būs. Bija! :)

Vakar vienu brīdi galīgi nevarēju atcerēties kāpēc neesmu paņēmusi brīvu visu nedēļu, atcerējos, ka tas tāpēc, ka tad jāmeklē aizvietotājs, un nav jau slikti arī tā ievilkt elpu arī uz divām dienām. Augustā būs jāpaņem vēl divas. :)